Pēc 9.un 10. maija notikumiem Rīgā un attieksmes pret karu Ukrainā kādā Latvijas sabiedrības daļā kļuva uzskatāmi redzams, ka pēc 30 gadu laikā dažādos līmeņos un jomās realizētām integrācijas programmām jautājums par Latvijas etnosu attieksmi pret vēsturi un politiku turpina šķelt sabiedrību.

Raidījuma Brīvības bulvāris viesis – komunikācijas zinātņu doktors Mārtiņš Kaprāns, kura pētniecisko interešu lokā ietilpst tādas tēmas, kā krievvalodīgās kopienas postpadomju telpā, vēstures politika un pagātnes komunikācija. Saruna par to, kādēļ dažādās etniskās kopienas Latvijā cilvēcisko attiecību līmenī cita pret citu izturas vienādi, bet politiskajā plaknē – cits citu nepieņemam, kādēļ jaunākās paaudzes pret padomju periodu izturas neitrāli un kāda nozīme šodien “politiskās nācijas” idejai.

"Pētījumos parādās skaidri, ka vietējie krievi mēģina uzsvērt, ka nevajadzētu identificēt ar Krievijas krieviem, ka viņi šeit vietējie un tā arī grib, lai viņus redz, ka viņi nekādā veidā nejūt to tuvību ar Krievijas krieviem vai Krievijas iedzīvotājiem," atzīst Mārtiņš Kaprāns.

Šobrīd ir izveidojies jēdziens eiro krievi.

"Visi jau nav etniski krievi, tie ir krievvalodīgie. Tās ir divas dažādas lietas. Mums nevajadzētu iet kaut kādā padomju asimilācijas politikā, kas visas mazākumtautītas, kas nav latvieši, padara par krieviem, rusificē," uzskata Mārtiņš Kaprāns.

"Mums jau pietiek, ka mēs ar to saskaramies tagad ikdienā, praksē, ka mums lielākā daļa ukraiņu, baltkrievu un poļu šeit ir absolūti rusificēti un nerunā nekādās dzimtajās valodās. Lai kā arī vēlētos tie politiķi, kuri uzskata, ka var uztaisīt kanālu ukraiņiem vai ukraiņu raidījumus, ka te būs milzīga auditorija. Būs jau droši vien kāds, kas sapratīs,

tagad būs vēl vairāk, bet tā daļa, kas potenciāli varētu runāt savā dzimtajā valodā," vērtē Mārtiņš Kaprāns. "Armēņi, mums Rīgā ir pietiekami maza un aktīva armēņu diaspora, bet viņa ir lielākoties rusificēta. Tā valodā ir padarījusi viņus zināmām mērā kā daļu no kaut kā pavisam jauna."

"Šis fenomens ir pamanīts arī citviet, tā sauktais attālinātais nacionālisms – tu dzīvo citā valstī, tu, iespējams, pat neesi bijis tajā valstī, bet tev ir tās valsts pilsonība un tu vari atļauties būt bezrūpīgs un bezatbildīgs savā kaut kādā politiskajā pozā pret to, kas tajā otrā valstī notiek, jo tu jau lielā mērā barojies tikai attālinātā veidā no tās realitātes, kas tur notiek, kura bieži vien, īpaši Krievijas gadījumā, ir ļoti glancēta," analizē Mārtiņš Kaprāns.