Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar sociālantropoloģi Aivitu Putniņu par sabiedrības realitāti un likumdošanas paralēlo dzīvi, par to, vai nākotnē vispār nebūs vecums, par attieksmi pret bēgļiem kiberkara laikā, par to, cik solidāra ir mūsu sabiedrība.

Sociālantropoloģe Aivita Putniņa pirms dažiem gadiem, kad vēl tika svinēta Latvijas simtgade, kādā intervijā teica, ka brīvība ko devusi dzīve neatkarīgā valstī ir izrādījusies diezgan smags ikdienas darbs, proti, brīvība izvēlēties otru cilvēku, brīvība likt otra cilvēka vajadzības augstāk par savām, taču tikai tā esam patiesi kungi pār savu brīvību, pretējā gadījumā brīvība ved cilvēku uz viņu vajadzību un vēlmju cietumu.

Brīvība likt otra cilvēka vajadzības augstāk par savām ir pēc būtības jautājums par solidaritāti, kurai var atrast gan pozitīvus, gan negatīvus piemērus šobrīd Latvijā. Reizē tas ir arī reliģisks jautājums.

Aivita Putniņa: Tas ir jautājums no sistēmiska skatupunkta. Es droši vien skatos no otras puses, man vairāk interesē, nevis tas, kā cilvēki runā par lietām, bet tas, kā cilvēki lietas dara. Antropologiem patīk skatīties uz to starpību starp šīm abām lietām,. Es labi atceros vēl padomju laikus un savus vidusskolas gadus, kādu 86. gadu, svinam klasesbiedrenes dzimšanas dienas ballīti, un tad mēs "proklamējam" Latvijas Republiku. Tā ir tāda lieta, pēc kā mēs visi ilgojamies.

Tad nāk barikāžu laiks. Man liekas, ja jādomā par solidaritāti, tā bija lieta, ko visi cilvēki izdzīvoja. Man likās, jā, beidzot tā brīvība ir pienākusi ar šo ārkārtīgi lielo atbalstu, upurēšanos vienam citu priekšā. Tas, ka tur bija dažādi cilvēki, kas bija padomju laikā Latvijā iebraukuši un visi stāvēja par vienu lietu. Toreiz tā situācija bija nopietna, neviens nezināja, kā tas beigsies. 

Un pēc gada tas tā kā sabirza un katrs sāka meklēt savu vietu, tad daļa cilvēku nebija vairs tik cienīgi, tur bija barikādēs strādājuši, jo viņi nebija latvieši. (..)

Tāpat lielā sabiedrības noslāņošanās. Rūpnīcu sabrukšana. Atceros, ka es vēl vācu datus savai doktora disertācijai, kur es runāju ar sievietēm, kuras grūtniecības laikā pārtikt tikai no plikas maizes un tējas. Sociālās palīdzības tīkla vispār nebija. Tas ir jautājums, kāda tā valsts ir. Viens, ka mēs viņu proklamējam un tad pasakām, re, mēs tagad nu visu izdarījām. Un kas no tā visa ir iznācis? Šī sociālā nevienlīdzība, tā plaisa starp cilvēkiem veidojas, tā mani uztrauc. Man likās, ka brīvība tādu privilēģiju, mēs tagad esam brīvi, mums vairs nav jācieš. Un mēs tagad varam otram cilvēkam piedot, mēs varam otru cilvēku piecelt, mums vairs nav jācīnās par to, ka mani tagad žmiedz nost.

Tā ir ārkārtīgi fundamentāla lieta un sajūta - dzīvot ar tādu sajūtu, ka man joprojām kaut kas trūkst, vai ar sajūtu, ka man tagad tas ir iedots un man tagad ir pienākums dot šo lietu tālāk citiem cilvēkiem.

(..) Droši vien nākusi ir vēl viena lieta klāt, kas deviņdesmitajos gados notika visā Rietumeiropā, proti, tas, ko antropologi sauc par audita kultūru, tāda menedžmenta veida domāšana, kas ir uz efektivitāti, uz padarīt vairāk īsākā laikā virzīta. Šī steiga, ka cilvēki arī tīri objektīvi, lai to algu, kas ļautu uzturēt ģimeni, nopelnītu, daudz strādā, pie mums daudz ilgāk nekā vidējais pilsonis Eiropā. Tas arī ir radījis vēl vairāk vērtību nobīdi mantas un naudas virzienā. 

Mēs strādājām, lai mums būtu labāka dzīve, lai mums būtu vairāk mantu. Vecāki pavada vairākas stundas darbā un tad par to, ko nopelna, viņi pērk bērniem atkal tās mantas. Bet vai mēs varam uzvilkt visus mūsu 10 apavu pārus kājās? Mums ir tikai divas kājas. Tāpat cilvēki mokās, ko tagad darīt ar drēbju skapi, jo tās drēbes ir pārāk daudz. 

Šī dzīves konvertācija vairāk uz mantu parāda attiecības, kurās ir jāliek iekšā arī ļoti daudz laika, tās pazūd šīs steidzīgās un mārketinga tipa dzīves loģikā.

Aivita Putniņa antropoloģijas izglītību ieguvusi Vītauta Dižā universitātē Kauņā un Kembridžas universitātē Lielbritānijā, strādājusi daudzos pētnieciskos projektos par ģimenes dzimti, sabiedrības līdzdalību, pilsētas plānošanu, biotehnoloģijām, seksuālo un reproduktīvo veselību, vardarbības novērošanu un kultūras procesiem. Aivita Putniņa konsultējusi starptautiskās un valsts institūcijas gan ārējās komunikācijas, gan sabiedrības integrācijas un nacionālās plānošanas jautājumos. Izveidojusi Antropoloģijas studiju programma Latvijas Universitātē.

Viena no problēmām, kuru jūs iezīmējat, arī runājot par ģimenes modeli, jūs esat teikusi, ka normatīvais regulējums netiek līdzi procesiem sabiedrībā. Veidojas konflikts starp sabiedrību un politiku, no vienas puses ievēlam cilvēkus, kuri reprezentē sabiedrību, bet tie, kuriem jāveido šis normatīvais process, vienalga netiek līdzi procesiem sabiedrībā. Kāpēc tā?

Aivita Putniņa: Tāpēc, ka normatīvie procesi mums notiek lielajos vērtību līmeņos. Mēs vairāk dzīvojam tādu kā saukļu līmenī un zinātnei arī Latvijā ne visai tic, sociālajiem zinātniekiem. Covid laika regulējumi man liekas ļoti spilgta ilustrācija tam, kā eksperta viedokli beigās tā arī netika ņemti vērā un visi vadījās no tādas sajūtas, kā man liekas, kā tagad būs. Daļa politiķu ir bijuši gudrāki, un tā ir nesena tendence. Esmu novērojusi, ka partiju programmas tiek rakstītas pēc socioloģiskās aptaujas rezultātiem, ko cilvēki tur gribētu redzēt un to mēģini likt iekšā.

(..) Tas, ka tu savu programmu uzraksti pilnībā balstoties tikai aptaujā, bet nevis tādā politiskā redzējumā, tā varbūt ir tāda galējība. 

(..) Tas ģimenes regulējums, tas visu laiku ir bijis tāds karsts kartupelis, jo, nedod Dievs, tagad pateikt, ka ģimene varētu būt kaut kas vairāk nekā precēts vīrs un sieva un viņu bērni. Vai nu arī tādi, kas varbūt nav precējušies, bet noteikti ir pretēja dzimuma. Vismaz padsmit gadus to es esmu vērojusi. Piemēram, kāpēc Latvijā netiek kriminalizēta vardarbība ģimenē, tas ir vainu pastiprinošs apstāklis, bet nav specifiska regulējuma par vardarbību ģimenē. Tajās sapulcēs visi saka, bet tad būtu jādefinē, kas tā ģimene ir. To mēs nevaram atļauties darīt, jo tad mums nāktos to plašāko jēdzienu likt iekšā. Kriminālprocesa likumā ir tas plašākais ielikts. Ir kaut kādas bailes.

No kā bailes? 

Aivita Putniņa: Tāpēc, ka mēs gribam būt tādi labi un kārtīgi cilvēki tajā sarunā normatīvā līmenī, deklaratīvajā līmenī. Ja es saku, esmu par tradicionālajām vērtībām, tad es esmu labs cilvēks, aiz manis tad ir taisnība. Tā rada zināmu solidaritāti sabiedrībā šajā vērtību līmenī, ka mēs visi tagad solidarizējamies par kaut ko un pret kaut ko. Tāpēc mums tagad ir tāda plaisa.