Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politiķi Sandru Kalnieti par jaunāko laiku vēsturi – 30 gadi pēc Krievijas armijas izvešanas no Latvijas, vēstures varianti, ģeopolitiskā konjunktūrā un vai pienācis laiks runāt par situāciju pēc kara.

Šogad pagāja 30 gadi kopš Krievijas armijas izvešanas 1994. gada 31. augustā no Latvijas. Augusta beigās apritēja arī 35 gadi kopš Baltijas ceļa. Tie ir notikumi, kuri bija iespējami ģeopolitiskas konjunktūras dēļ. Tie bija notikumi, kuri mainīja šo ģeopolitisko konjunktūru mūsu jaunāko laiku vēsturē.

Karš Ukrainā ilgst jau vairāk nekā 900 dienas, un no kādas ģeopolitiskās konjunktūras Eiropas Savienībā vai pasaulē ir atkarīgas kara beigas un vai ir pienācis laiks domāt arī par situāciju pēc kara, par to saruna ar Eiropas Parlamenta deputāti, politiķi Sandru Kalnieti.

Pētnieki izsaka hipotēzi, kas šķiet neticami, ka ir bijis kaut kāds laiks jaunāko laiku vēsturē, kas ir saistīts ar Krievijas armijas izvešanu no tās okupētajām teritorijām, ka kaut ko tādu varēja panākt ar diplomātiju, nevis militāru spēku. Diplomātija kā instruments strādāja. Vai arī jums, raugoties 30 gadus atpakaļ, likās paradoksāli, ka tas vispār bija iespējams?

Sandra Kalniete: Es pat teiktu, ka Atmoda arī ir brīnums, kas parādījās vienā tādā ļoti šaurā iespēju lokā, un arī šī karaspēka izvešana sarunu rezultātā. Jā, protams, tur ļoti nozīmīgu lomu spēlēja Amerikas Savienoto Valstu dialogs ar Krieviju. Arī dažāds spiediens un darījumi, kas tur notika, Krievijai solot ekonomisko palīdzību un tā tālāk.

Bet tas ir iespējams tikai tādā situācijā, kad Krievija ir vāja, ka tur valda sociāls haoss un politisks haoss. Un tas bija tieši tas laiks, kad padomju režīms gāja uz beigām, pie varas bija Gorbačovs, kurš nebija ar Putina raksturu. Es domāju, tādā gadījumā mēs tūlīt kā pirmie nemieri parādītos Baltijā, kas bija mūsu brīvības izpausmes, mūs vienkārši visus samaltu, tur nekas tālāk nenotiktu.

Un šī karaspēka izvešana bija ārkārtīgi nozīmīga Baltijas valstīm, tāpēc, ka tas pavēra mums ceļu uz visu tālāko. Kā es arī mēdzu teikt - Baltijas ceļu. Pirmkārt, mēs varējām koncentrēties uz tiem ļoti lielajiem reformu darbiem, kas bija nepieciešami, lai mēs varētu sagatavoties pieteikumam un iestāšanās procesam Eiropas Savienībā un arī NATO. Ar sveša karaspēka klātbūtni mūsu zemē tas vienkārši nenotiktu. Tāpēc, ka

pat situācijā, kad karaspēks bija izvācies, Rietumiem vēl nebija tādas īstas skaidrības, kur viņi gribētu novilkt jaunās lielās Eiropas robežas. Bija pietiekami daudz valstu arī Eiropā, tajā skaitā arī Vācijā un Francijā bija gan akadēmiskās aprindas, gan politiķi, kas uzskatīja, ka tā robeža beidzas aiz Polijas.

Un es uzskatu, ka tas ir ļoti liels Baltijas valstu politiķu un diplomātu panākums, ka šo robežu novilka aiz Baltijas valstīm. Tas, protams, ir ilgstošs process, kurā ļoti daudzi cilvēki ir strādājuši, pa smilšu graudiņam vien šo būvējot. Arī jāsaka paldies, ka Eiropas Savienībā tobrīd jau bija pievienojušās Ziemeļvalstis - Dānija, Zviedrija, Somija, un, protams, svarīgi ir tas, ka ASV uzskatīja, ka Baltijas valstis nedrīkst atstāt ārpus NATO.

Bet ir arī tāda versija, ja šīs sarunas būtu turpinājušās vēl pāris gadus, iespējams, armija nemaz nebūtu izgājusi un mums vēl būtu Skrundas lokators.

Sandra Kalniete: Iespēju logs būtu aizvēries.

Arī uz NATO?

Sandra Kalniete: Jā, arī uz Eiropas Savienību...

Runa ir par diviem trim gadiem.

Sandra Kalniete: Jā, tiešām par diviem trim gadiem. Krievija tomēr pamazām savācās, tad ap 1998. gadu bija liela krīze Krievijā, kas atkal bija tāds neliels, bet iespēju lodziņš, ko mēs faktiski izmantojām, Rietumu valstis izmantoja, lai panāktu Helsinkos, ka tiek pieņemta deklarācija Krievijai piedaloties, ka katrai valstij ir tiesības uz saviem drošības sabiedrotajiem, izvēlēm un tā tālāk. Es neprecīzi formulēju, bet tas bija tāds ļoti svarīgs formulējums [lēmums].

Bet tiešām jums ir pilnīga taisnība, Latvijā bija ļoti skaļas balsis divējādas - vieni, kas teica, ka šis līgums, ko Ministru prezidents Birkavs [Valdis] un prezidents Ulmanis [Guntis] ir parakstījuši, ir Latvijas interešu nodevība, un citi, kas savukārt atkal nevēlējās, ka notiek tuvināšanās Rietumiem pārāk. Tāpēc, ka bija tāds skaisti izstrādāts koncepts, es tā pieļauju, ka arī ar Krievijas palīdzību, ka Latvija būs tilts starp Eiropu un Krieviju, ka mums ir jāveido ciešākas attiecības ar Krieviju. Tas bija diezgan spēcīgs strāvojums. Ļoti labi, ka šo konceptu, ka neviens no tiem, kas bija orientēti eiropeiski, uz šī koncepta tūlītējas peļņas iespējām neuzķērās, jo tur visu laiku arī zibēja naudu.

(..)

Jūs arī piekristu tēzei, kas ļoti bieži izskanējusi pēdējā gada laikā dažādos starptautiskos forumos un darbnīcās, ka mēs dzīvojam bīstamākajā laikā kopš Otrā pasaules kara un krietni sarežģītākā ģeopolitiskā realitātē, ja mēs to salīdzinām ar auksto karu.

Sandra Kalniete: Jā, noteikti šis ir pavisam cita veida aukstais karš tāpēc, ka viņu īsti aukstu to neizdosies noturēt tieši digitālās pasaules attīstības dēļ.

Respektīvi, visa veida kiberkarš, kas notiek, ir cita veida militārā darbība.

Sandra Kalniete: Un arī dažādie instrumenti, ar kuriem var ietekmēt ne tikai lielas sociālas grupas, bet ar kurām var individuāli ietekmēt cilvēkus.

Sandra Kalniete ir mākslas zinātniece, politiķe, rakstniece un diplomāte, bijusi Latvijas Tautas frontes valdes priekšsēdētāja vietniece, Latvijas vēstniece Apvienoto Nāciju Organizācijā un Francijā un Latvijas ārlietu ministre, kā arī ir Eiropas Parlamenta deputāte no Latvijas kopš 2009. gada.

Eiropas Parlamenta sasaukumā 2019. gadā bija atkārtoti ievēlēta par lielākās frakcijas, Eiropas Tautas partijas grupas viceprezidenti, pildot doto mandātu Eiropas Parlamentā, strādāja Ārlietu un starptautiskajās tirdzniecības komitejās, kā arī Drošības un aizsardzības apakškomitejas darbojās Austrumu partnerības ietvaros, lai sekmētu demokrātiskos procesus tādās valstīs kā Ukraina, Moldova, Gruzija.

Viņa ir vairāku grāmatu autore. Viņas darbs "Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos" ir viens no visvairāk tulkotiem latviešu literatūras darbiem pēc neatkarības atgūšanas.