Kas ir X stunda, kad tai gatavoties, kāds totālai aizsardzības sistēmai sakars ar uzticēšanos valdībai vai parlamentam,  ko mēs varam mācīties no Somijas vai Šveices totālās aizsardzības sistēmas un kam būtu jābūt šī gada Saeimas vēlēšanu lielajam jautājumam.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošo pētnieci, politikas zinātņu doktori Ievu Bērziņu. Viņas pētījumu tēmas ir visaptveroša valsts aizsardzība, patriotisms, stratēģiska komunikācija.

Ģeopolitiskā situācija nav mainījusies, tikai kļuvusi sarežģītāka. Jau februārī raidījumā Brīvības bulvāris lietuviešu atmodas līderis Vītauts Landsberģis teica, ka X stunda ir iestājusies rietumvalstīm. 

Pirms nedēļas teātra režisors Alvis Hermanis savā sociālo mediju kontā publicēja vēstuli valsts augstākajām amatpersonām. Viņš jautāja, kāpēc mūsu valsts vadība joprojām nav veikusi nekādu sabiedrības instruktāža, vai devusi kādus norādījumus, ko konkrēti katram no mums darīt X stundas gadījumā. Atšķirībā no Polijas, Lietuvas un Igaunijas valdībām mēs joprojām neesam saņēmuši nekādus detalizētus un tehniskus padomus, kā rīkoties pēkšņi Krievijas uzbrukuma situācijā.

Kas ir X stunda un kā zināt, ka šī X stunda ir iestājusies, vai tā varbūt ir kaut kāda metafora līdzdalības veicināšanai, vai tas ir kaut kas pavisam ļoti konkrēts?

Ieva Bērziņa: Man liekas, ka tā īsā definīcija varētu būt tāda, kad tā X stunda ir iestājusies, tad ir pārtraukums vai bojājums ierastai sabiedrības funkcionalitātei. Respektīvi, ka tas dzīves ritms tā, kā mēs to esam pieraduši, kā tas ir bijis līdz šim, ka tajā notiek kaut kādas būtiskas, straujas pārmaiņas, tas tiek pārrautas, vai kaut kā būtiski mainās. Man liekas, ka tad mēs varam runāt par X stundu. 

Ir vai nav metafora? Lai tai X stundai tu būtu gatavs, tev ir jāgatavojas, jāveic darbi pirms tam, ir jāizvērtē riski un ir jābūt plānam, kā tu tos riskus no novērsīs. Līdz ar to, protams, par X stundu nākas runāt arī pirms tā ir iestājusies, tāpēc varbūt sanāk kaut kāda gadu vieta spekulācijām. Bet definīciju es piedāvātu tādu.

Ja es būtu socioloģiskās firmas aptaujas veicējs un jums jautātu, kā jūs vērtētu savu baiļu vai psiholoģiskās drošības sajūtu šajā kontekstā?

Ieva Bērziņa: Es jūtos samērā drīzāk droši, lielā mērā dēļ tā, ka tiešām ir šī kolektīvā aizsardzība, jo tas ir tas, kas padara ļoti atšķirīgu mūsu situācija no Ukrainas. Bet arī, no otras puses, es teiktu, ka tā sajūta ir diezgan aktīva un darbīga, man liekas, ka mums jāsāk tiešām arī darboties un gatavoties gan savā apkārtnē, gan arī ko katrs mēs varam izdarīt, lai tiešām sagatavotos un būtu gatavs šim krīzēm. 

Man liekas, ka viena lieta, kas ir jāsaprot, vai, teiksim, ko man rāda šie notikumi, ir tas, ka neatkarīgi no tā, kā tas šobrīd beigsies Ukrainā un neatkarīgi no tā, kā tas ietekmēs procesus Krievijā, mums ir jārēķinās, ka mūsu ģeogrāfija ir mūsu liktenis. Mums ir kaimiņš, kurš tādā vai citādā veidā agrāk vai vēlāk sirgst ar šīm imperiālām ambīcijām, un vienīgais veids, kā ar to tikt galā, ir būt gataviem cīnīties pret militāru iespējamu agresiju. Man liekas, ka tā ir atziņa, kas jāpaņem ilgtermiņā.