Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar teātra zinātnieci Edīti Tišheizeri par teātra un politikas stāstiem, par to, vai ir nozīme tam, ka mūsu valsts tika dibināta teātrī, par mūsdienu politkorektumu un aizejošās tagadnes redzēšanu.

Žurnālā "Teātra Vēstnesis" nesen kāda teātra producente apgalvoja, ka visa māksla ir politiska, vairs nav tikai sociāli aktīvo kultūras darbinieku pārliecība un tas kļūst par mērauklu ikvienai rīcībai publiskajā telpā. Mēs esam piedzīvojuši jauna Saeima, kurā vairs nav aktieri un arī nav tajā režisori ievēlēti. Daži teātri Latvijā sākuši iestudēt "youtube", citur runā par to, ka Rietumi kolonizē Austrumeiropas mākslu. 

Saruna ar teātra zinātniece un žurnāla "Teātra Vēstnesis" redaktori Edīti Tišheizeri, kura sevi sauc par piederošu, ja tulkoju pareizi no krievu valodas, "aizejošai sugai vai aizejošajai tagadnei" un kurai politiskā vara ir piešķīrusi Triju Zvaigžņu ordeni šogad.

Savulaik grāmatā "Abpus rāmjiem" Edīte Tišheizere citē teātra režisoru Mihailu Gruzdovu, ka mākslinieks, pēc definīcijas nevar būt vienā barikāžu pusē ar valsti. Jūs jautājat citiem teātra profesionāļiem. Es labprāt pajautātu šo jautājumu jums, vai jūs tam piekrītat?

Edīte Tišheizere: Es drīzāk varētu teikt, es saprotu, ko Mihails Gruzdovs domā, un patiesībā es tiešām, staigājot ar suni, šo jautājumu pati sevī apcilāju un domāju, ka, jā, tomēr manai paaudzei, kurai ir 60 krietni plus, man liekas, diezgan sarežģītas attieksmes ar varu. Mēs tomēr tik ilgi esam dzīvojuši varu nepieņemot, no varas distancējoties. To jau tā nevar nolikt malā un teikt - šitā būs manējā un te es būšu par. Pirmkārt,

distancētībai mākslā, manuprāt, vienmēr ir jābūt, jo citādi viņa nevar reflektēt. Tu taču nevari reflektēt par to, kurā tu esi iekšā. 

Un, otrkārt, ir jau kaut kādi ieradumi, kas nepazūd. Es konstatēju, arī staigājot ar suni (tā ir labākā domāšanas situācija), ka man ir ārkārtīgi grūti manifestēties kā patriotei. Es sapratu, ka man sarkanbaltsarkanas puķes novembrī uz galda ir augstākais. Ka

man ir ļoti grūti, patiesībā, spraust lentītes, man ir ļoti grūti kaut kur kaut ko vicināt. Es domāju, ka tas nāk no visiem tiem gadiem, man galu galā bija 30 pāri, kad sabruka Padomju Savienība. Ja tu tik ilgi esi no jebkuras manifestācijas atturējies, man ir tagad grūti to darīt.

Man liekas augstākais, ko es atļāvos, dzeltenzilo karodziņu tāpēc, ka tā bija tāda neģēlība, pret kuru tu vienkārši nevarēja jau kā cilvēks. Tur jau nav runa par to, kā pilsonis, vienkārši, ka cilvēks to nevar.

(..)

Es tomēr esmu diezgan distancēta pret šo jēdzienu - padomju okupācijas laiks. Protams, tas tāds ir politiskā nozīmē, bet kultūras ziņā, es domāju, ka tas un tieši saucamais pēcatkušņa posms - 60. - 80. gadi, tieši ar to pretestību, ar to pretošanās enerģiju, manuprāt, tomēr bija ārkārtīgi auglīgs laiks. Man neceļas rokas, neceļas mēle drīzāk nosaukt "Brandu" par okupācijas laika virsotni.

"Katru dienu skatos fotogrāfijas, skatos skatos. Sagrautas pilsētas, nodedzinātas mašīnas, nogalināti cilvēki - šī sarkanā laka uz mirušas rokas. Katru dienu, lai kur arī es būtu, man šķiet, ka tieši virs manis lido lidmašīnas un tieši man vajag skriet uz bumbu patvertni. Mani draugi, aizbraukušie un palikušie, nedēļām raud. Vīrieši, sievietes. Es nezin kāpēc neraudu, manī kaut kas krājas, tam nav izejas," tā žurnālā "Teātra Vēstnesis" šogad rakstīja režisors Kirils Serebreņņikovs. 

Jautājums par to, kāda veida māksla un kurā brīdī vispār ir iespējama šajā brīdī, kad Ukrainā notiek tas, kas tur notiek. Kad sākās refleksija, patiesībā, par to nav, jo šobrīd šķistu, ka tā ir kaut kāda zināma bezgaumība.

Edīte Tišheizere: Tas, kas šķiet kā bezgaumība, man liekas, arī izaug no šīs zināmās distancētības pret varu. Mēs vienkārši esam tādi diezgan distancēti cilvēki, tādi mēs esam izauguši.

Kirils Serebreņņikovs ir daudz jaunāks, bet arī viņš ir šīs distancētības skarts. Bez tam var būt, ka tieši šis raksts, šī viņa eseja, tā bija tā mākslinieka atbilde, spontānā, monumentālā. Tur un kādas refleksijas nav, tur ir pilnīgi tieša norakstīšana no sevis nost.