Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Ukrainas kinorežisoru Sergeju Lozņicu, kura filmai “Divi prokurori” pagājušā nedēļā bija pirmizrāde Kannu kinofestivālā. Saruna par staļinismu mūsdienās un kino kā valodu, kas apraksta šobrīd pasaulē notiekošo.

Sergeja Lozņicas filmu “Divi prokurori”, kas vēsta par Staļina režīmu Lielā terora laikā Krievijā, ļoti augstu novērtēja kritiķi. Filma uzņemta Latvijā. Ar režisoru Sergeju Lozņicu, kurš sevi piesaka kā Ukrainas režisoru,  tiekamies Kannu festivālā dienu pēc tam, kad turpinās  tā sauktais “diplomātijas teātris” par Ukrainas miera sarunām starp Putinu un Trampu. 

Karš Ukrainā turpinās jau vairāk nekā 1180 dienas.

Filma krievu valodā bija iekļauta Kannu festivāla galvenajā programmā. Pēc filmas pirmizrādes festivāla direktors aicina Lozņicu uzrunāt publiku krievu valodā, lai zālē sanākušie dzirdētu šo vēstījumu. Varētu likties pārsteidzoši, ka starptautisko publiku ieinteresēja staļinisms, lai gan skaidrs, ka vēsturisks kino vienmēr ir par mūsdienām. Francijas prese raksta, ka Ukrainas režisora Lozņicas jaunā filma ir brīdinājums par despotiem un par to, cik bīstami ir to nepamanīt, līdz ir par vēlu.

Vai, tavuprāt, ir atšķirība starp to, kā ar vēstures tēmām strādā vēsturnieki un kinorežisori?

Sergejs Lozņica: Protams.

Kas atšķiras?

Sergejs Lozņica: Vēsturniekam jāievēro notikumu secība. Taču režisors tomēr pakļaujas kino likumiem. Kino ir māksla, kas attīstās pa laika līniju un te pastāv noteiktas likumsakarības. Piemēram, filmā spēcīgas ainas, atslēgas epizodes būtu labi likt otrajā pusē. Tādas epizodes, kas veido sižeta pavērsienu. Savukārt vēsturē bieži vien tā nav. Piemēram, es ar to vairākkārt saskāros, veidojot filmu "Blokāde". Paši šausmīgākie notikumi bija sākumā, nevis beigās. Un vēlāk… piemēram, šīs briesmīgās lietas – sniegā guļošus līķus Ļeņingradā uz ielas, kuriem cilvēki iet garām un neliekas ne zinis, tos neaizvāc, jo nav tādas iespējas – es tās atstāju kulminācijai. Un tas bija tuvu filmas beigām. Ja es to parādītu agrāk, tālāk neviens pēc šīm spēcīgajām emocijām filmu vairs neskatītos, un es nezinātu, ar ko šīs emocijas nosegt, ko stāstīt tālāk, jo es jau būtu aizgājis līdz galējai robežai. Lūk, te mēs saskaramies ar zināmiem kino ierobežojumiem. 

Vēl viens spilgts piemērs, kā parādīt 1917. gada revolūcijas, boļševiku apvērsuma norisi. Visi notikumi noritēja vienlaicīgi. Taču kino nav iespējams neko parādīt vienlaicīgi. Kaut kas tiks rādīts pirmais, kaut kas otrais un trešais. Es domāju par tiltu, elektrostaciju, pasta, banku ieņemšanu un tā visa rezultātā – Ziemas pils lokalizāciju. Kino vienlaicīgi to nav iespējams parādīt. Kaut kas nāks pirmais, kaut kas otrais un trešais. Un vissvarīgākais būs beigās. Tātad jūs jau uzliekat citus uzsvarus notikumiem. Tāpēc, ka kino ir māksla, kas attīstās lineāri laikā. Un šis lineārums mūs ierobežo. Es nezinu, kā to var pārvarēt. 

Vai arī, piemēram, tāds notikums kā Volīnijas slaktiņš. Kā filmā risināt šo savstarpējās slepkavības jautājumu. Poļi nogalināja ukraiņus, ukraiņi nogalināja poļus. Un tas bija savstarpēji. Protams, bija arī provokācija. Taču, ja kino jūs ieliksiet – kā to izdarīja Smaržovskis – vispirms poļus un pēc tam… Tas ir, vispirms ukraiņi nogalināja poļus – tā viņš to ataino – un pēc tam poļi nogalina ukraiņus. Tad visiem ir skaidrs iemesls un cēloņsakarības tiek atainotas nepatiesi. Jā, bija provokācija, taču pēc tam sākās savstarpēja slepkavošana. Tad sanāk, ka vieni kļūst par upuriem, bet otri – par varmākām. Taču stāsts nav par to. Un pārspēt  – kā viņš parādīja poļu-ukraiņu ģimeni… Pārspēt ar šīs poļu-ukraiņu ģimenes likteni, kur vīrs ar sievu viens otru mīl, negrib tajā visā iesaistīties… Ar to ir grūti visu to pārspēt. Lūk, tai ziņā šis laika lineārums diktē savus noteikumus. Tāpēc, ka to, kas notiek vēlāk, izraisa tas, kas bijis iepriekš. Un kā to pārvarēt – tā ir vesela māksla.

Sergeja Lozņicas jaunā spēlfilma "Divi prokurori" veidota pēc rakstnieka Georgija Demidova memuāru motīviem, attēlojot notikumus Staļina režīma laikā Padomju Savienībā 1937. gadā. Stāsta centrā ir jauns un naivs prokurors Korņevs, kurš, atklājot NKVD korupciju, uzsāk bīstamu ceļojumu pret totalitāro sistēmu.

Sergejs Lozņica: Dmitrijs Demidovs šo romānu sarakstīja 1968.gadā. To bija sarakstījis cilvēks, kurš Gulagā bija pavadījis 14 gadus. 80.gados šis romāns rokrakstos bija konfiscēts, visus arhīvus VDK bija konfiscējis. Un šos rokrakstus atgrieza 90. gados no VDK arhīviem. Tas pirmo reizi trīs daļās tika publicēts 40 gadus pēc tam, kad tas tika sarakstīts. 

Es vācu šīs grāmatas, es vācu atmiņas par Gulagu, par koncentrācijas nometnēm ne tikai Padomju Savienībā. Es to izlasīju 2010 .gadā un šis romāns kaut kā palika manī. Un kad parādījās iespēja veidot filmu, 2020. gadā mēs sākām to darīt.

Man šī filma atspoguļo mūsdienas. Nevis pagātni, bet mūsdienas. Daudz ko no tā, kas ir filmā, iespējams ieraudzīt mūsdienās. Stāstā, kas uzrakstīts pirms vairāk nekā 40 gadiem par notikumiem, kas notikuši turpat vai pirms simt gadiem. Tas ir apbrīnojami.

 

Kinorežisors Sergejs Lozņica ir dzimis Baltkrievijā, uzaudzis Ukrainā, studējis lietišķo matemātiku un robottehniku Kijevā, pēc tam – kinorežiju Vissavienības Valsts Kinematogrāfijas institūtā (VGIK) Maskavā. Strādājis Sanktpēterburgas dokumentālo filmu studijā, bet kopš 2001. gada ir emigrējis uz Vāciju, lai arī pilsonība viņam joprojām ir Ukrainas. 

2010. gadā viņš pārsteidza pasauli ar melnbaltu absurda drāmu "Mana laime", kas tika demonstrēta Kannu kinofestivālā un stāstīja par to, kā cilvēks pakāpeniski zaudē sevī visu cilvēcisko. 2012. gadā kinofestivālos ievērību guva viņa filma "Miglā", kuras darbība notiek Otrā pasaules kara laikā Baltkrievijā, bet tās filmēšana notika Latvijā. Filmā parādītas attiecības starp vienkāršiem baltkrievu zemniekiem, kurus karš sadalījis cietsirdīgos partizānos un gļēvos fašistu līdzskrējējos, bet dažus ir atstājis kaut kur pa vidu. 

Lozņicas dokumentālās filmas "Blokāde", "Process", "Austerlica", "Uzvaras diena", "Valsts bēres", "Lansberģis" ir vizuāls un antropoloģisks pētījums par 20. gadsimta varas un cilvēka attiecībām, galvenokārti izmantojot arhīvus kā kino izteiksmes līdzekli. Latvijās Sergejs Lozņica uzņēmis četras filmas, tostarp jaunāko - "Divi prokurori", kā arī  "Miglā", "Lenprātīgā", kā arī dokumentālo īsfilmu "Vecā ebreju kapsēta" ciklā "Pārci ceļiem un upei".