Starptautiskās politikas kopsakarības. Saruna ar pētnieku Armandu Astukeviču

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Autrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieku Armandu Astukeviču par starptautiskās politikas kopsakarībām, notikumiem Irānā, Grenlandē un Venecuēlā, par Krievijas kara konsekvencēm pēc pieciem gadiem un Latviju.

2026. gada sākums starptautiskajos notikumos sākas vai turpinās ar citiem scenārijiem, nekā analītiķi to paredzēja 2025. gada nogalē. Nnotikumi Venecuēlā, Grenlandē vai Irānā, iespējams, maina un ietekmēs procesus Eiropā, Krievijas karā Ukrainā un pasaulē. Kāds šiem notikumiem ir Latvijas konteksts? Par to, cik ļoti pasaulē viss ir saistīts, kas ir tās nemainīgie lielumi, un kur izpaužas domino efekts, saruna ar Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieku Armandu Astukeviču.

Kad bija pagājuši divi gadi kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā, tu rakstīji, ka "kopš tā laika ne tikai situācija frontē, bet arī Krievijas iekšpolitika, sabiedrība un ekonomika ir piedzīvojusi pārmaiņas. Aizvien vairāk vērojama kara migla". Tie bija divi gadi. Pēc mēneša mēs varēsim runāt jau par pieciem gadiem. Daži šo laika posmu salīdzina ar Pirmā pasaules kara ilgumu, daži salīdzina ar Otrā pasaules kara ilgumu. Respektīvi, ir kaut kādi jauni atskaites punkti, lai varētu pateikt, kas ir tas, kas notiek, vai kādā veidā to apzīmēt. Ja toreiz varējām runāt par kara miglu, kas vairāk attiecās gan uz Krievijas iekšpolitiku, gan uz ārpolitiskajiem procesiem, kā tu raksturotu situāciju pēc pieciem gadiem?

Armands Astukevičs: Ja man jāraugās retrospektīvi, protams, kaut kādā mērā tā kara migla ir nedaudz izkliedējusies. Mēs redzam ja ne kaut kādas konflikta atrisinājuma aprises, tad tomēr kaut kāda veida beigu fāzi tam, kas sākās ar 2022. gada februāri. 

Ja mēs raugāmies Krievijas iekšpolitikā, kādas ir bijušas transformācijas, tad, protams, redzam ļoti spēcīgu militarizācijas komponenti, varbūt lielāku, nekā sākotnēji varējām paredzēt. Gan Krievijas režīma noturība, gan sabiedrības sāpju slieksnis ir ārkārtīgi augsts, un vēlme turpināt karu, neskatoties ne uz kādiem zaudējumiem, - to mēs varam redzēt. Tas ir viens no secinājumiem.

No otras puses, arī raugoties no tādas režīma loģikas,

Krievija nav atkāpusies no sākotnēji nospraustajiem mērķiem, un viens no tiem ir savas ietekmes sfēru nostiprināšana. Un Ukraina šeit ir galvenais atslēgas punkts. 

To, kas ir mainījies, mēs drīzāk varam redzēt demokrātiskajā pasaulē, mums ir nākuši citi brīvās pasaules līderi. Primāri Amerikas Savienotās Valstis ir būtiski mainījušas to spēles laukumu.

Bet tajā pašā laikā gan lielākie zināmie Eiropas mediji pagājušā gada nogalē, gan arī domnīcas turpina diskusijas ar tādu retorisku jautājumu: vai Krievija uzbruks NATO? Arī tu rakstīji publikācijā pagājušā gadā par "Zapad" mācībām Krievijā un Baltkrievijā, ka mums ir jārēķinās, ka tiek plānots ilgtermiņa konflikts starp Krieviju un NATO.

Armands Astukevičs: Jāskatās nedaudz plašāk, kā Krievija saredz ārpolitiku kopumā.

Ja es jautātu, vai Krievija uzbruks NATO 2026. gadā vai nē?

Armands Astukevičs: Nekas Krievijas trendu nav lauzis. Mēs varbūt cerējām, ka konflikta rezolūcija Ukrainā kaut kādā veidā Ukrainai par labu varētu Krievijas imperiālo ambīciju lauzt. Šobrīd neredzam, ka tas kaut kādā veidā varētu šādi rezultēties, jo neviens no miera scenārijiem Ukrainā to neparedz. 

Tas, kā Krievija raugās uz ārpolitiku, un tas aizvien vairāk gan ideoloģiskajā plaknē, gan ārpolitikas plānošanas plaknē parādās, ir orientācija uz konfliktu.

Mazāk raudzītos uz to, ka Krievija aktīvi un atklāti vēlētos karu ar NATO, bet noteikti tā redz iespējas izmantot savu militāro muskuli pret vājākiem spēlētājiem, tai skaitā Baltijas valstu reģionu. Krievija nesaredz starptautiskās attiecības kā kaut ko, kur savstarpēji starp spēlētājiem ir iespējams sakarīgs kompromiss, it īpaši starp spēlētājiem, kas ir savā spēku samērā atšķirīgi.

--

Armands Astukevičs ir Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks, Latvijas Universitātē ieguvis maģistra grādu politikas zinātnē. Iepriekšējā darba pieredze politikas analīzē un plānošanā Aizsardzības ministrijā, strādājot ar krīžu vadības un visaptverošas valsts aizsardzības jautājumiem. Pašreizējās pētnieciskās intereses saistītas ar tēmām par Baltijas valstu aizsardzības un drošības politiku, valstu noturību un pretošanos hibrīdapdraudējumiem un Krievijas ārpolitikas procesu analīze.