Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar teātra producenti Jevgeņiju Šermeņevu, kura, baidoties no represijām pret kultūras jomā strādājošajiem, pirms astoņiem gadiem pārcēlās dzīvot uz Latviju un šobrīd kā teātra producente strādā Baltijas valstīs. Saruna par teātra un politikas saistību, „Spēlmaņu nakts” izvēlēm un Latvijas sabiedrības diskusijām.

Jūs reiz teicāt, manuprāt, tā bija intervija pirms kādiem diviem gadiem, ka teātris itin kā ienes gaismu visā, kas pasaulē notiek.

Jevgeņija Šermeņeva: Apgaismo. Es domāju, ka tas ļoti spēcīgi izgaismo visas emocijas. Un caur emocijām izgaismo sāpīgās vietas sabiedrībā. Es mīlu tādu teātri. Es nemīlu teātri, kas cenšas uzlīmēt pa virsu kaut kādu līmlenti, lai liktos, ka viss ir ļoti skaisti un gludi. Arī tāds ir. Un ir ļoti daudz interesanta teātra, kas nodarbojas tikai ar cilvēku izklaidēšanu, novēršot viņu uzmanību no lielām problēmām. Ar to arī teātris man liekas pievilcīgs, ka tas ir dažāds. Tāpat kā jebkura māksla ir dažāda. Filmas arī mēdz būt atšķirīgas. Dažas ir ļoti sāpīgas, citas tieši otrādi, tu skaties, lai atpūstos un ne par ko nedomātu. Tāpat arī grāmatas.

Mēs šajā studijā ne reizi vien esam runājuši par to, kāda māksla vispār ir iespējama [mūsdienās].

Jevgeņija Šermeņeva: Jebkāda! Tur arī tas labums, man šķiet. Tur tas labums, ka mākslinieks var izteikties tā, kā uzskata par vajadzīgu, jo viņam tā ir iespēja pavēstīt cilvēcei to, kas viņu uztrauc un apbēdina. Un tālāk jau skatītāji – vai nu to saprot, atzīst un pieņem, vai arī tas viss attiecas tikai uz kādu nelielu auditorijas daļu. Man liekas, jebkuram mākslinieka veidotam darbam vienmēr atradīsies kaut kāda auditorija. Vai tā būs liela, plaša auditorija, vai tā būs maza, vai būs tikai viens cilvēks.

No jūsu viedokļa… Viss notiekošais – vai tas ir Putina karš, vai visas Krievijas karš?

Jevgeņija Šermeņeva: Tas ir Putina karš un to cilvēku karš, kurus viņa ļaunais ģēnijs ir pacēlis no padibenēm. Tās ir duļķes, ko viņš izcēlis no dīķa dibena un kam piešķīris varu. Ir jāsaprot, ka cilvēki ar daudzmaz nopietnu attieksmi pret dzīvi, cilvēki, kas ir kaut cik empātiski pret apkārtējo pasauli, viņi skalojas ārā no Krievijas pārvaldes sistēmas. Jau sen, pēdējos desmit gadus – noteikti. Tur nav gadījuma cilvēku, nav tāpat vien. Ap viņu ir bijušie apsardzes darbinieki bez izglītības, tādi mūžam uzticīgi. Tie ir cilvēki, kas pieņem lēmumus pašā augstākajā līmenī. Par ko viņi var pieņemt lēmumus? Par ko viņi spēj sapņot? Par jaunu dzīvokli, mašīnu un savas ģimenes ērtībām. Ne par ko citu. Viņu redzesloks ir aprobežots.

Un tie, kuri, nezinu… nodarbojas ar mākslu? Visi taču nav aizbraukuši, daudzi ir palikuši un turpina…

Jevgeņija Šermeņeva: Ļoti daudzi ir aizbraukuši. Daudziem nav, kur aizbraukt. Daudziem nav, kur aizbraukt, daudziem ir vecāki. Ir jādzīvo. Ir kaut kā jāpelna nauda. Saprotat? Iet mācīt skolā? Kur lai iet cilvēks, kurš visu mūžu ir pasniedzis teātra mākslu? Iet uz par skolotāju – tā ir viena iespēja, jā, taču tagad visiem skolotājiem ir jāstājas partijā "Vienotā Krievija" un jābūt tā kā padomju laikā. Jāiekļaujas tajā kontekstā, ko raksta partijas vadība. Ir obligātas prasības, no kurām nevar izvairīties. Droši vien kāds aizies strādāt katlumājā, kāds aizies… nezinu, kur. Tomēr nav jau, kur palikt. Tas… tās ķēmīgās, derdzīgās duļķes šobrīd ir izsmērētas pa visu valsti. Ja agrāk vēl bija vietas, kur varēja patverties, tagad vairs nav.

Vai jūs domājat, ka tas ir salīdzināms ar 37. gadu?

Jevgeņija Šermeņeva: Zināt, man reizēm liekas, ka ir vēl ļaunāk. Tāpēc, ka tolaik cilvēkiem vēl bija kaut kāds iekšējs rūdījums un sapnis par kaut ko labāku. Šobrīd nav nedz viena, nedz otra. Šobrīd nav palicis pat sapnis par kaut ko labāku. Cilvēkiem vairs nekā nav. Tāpēc cilvēki pārvēršas par bezgribas būtnēm. Tieši tāpēc, ka viņiem nav nekādas perspektīvas.

Jevgēņija Šermeņeva ir beigusi Maskavas Teātra institūtu, bijusi Vsevoloda Meierholda centra līdzstrādniece un Jaunā Eiropas teātra festivālu "Net" direktore. Savulaik arī Maskavas pilsētas kultūras departamentā atbildējusi par koncertorganizācijām un 88 teātriem. Kopš 2017. gada dzīvo Rīgā, līdzdibinājusi producentu apvienību "Katls", veidojusi vairākus teātra projektus sadarbībā ar māksliniekiem no Baltkrievijas, Ukrainas, Krievijas, ir Lietuvas Nacionālā teātra balvas "Skatuves zelta krusts" žūrijas locekle, bijusi arī savulaik Latvijas "Spēlmaņu nakts" žūrijā.

Teātris un politika. Saruna ar producenti Jevgeņiju Šermeņevu (oriģinālvalodā)