Tjerī Fremo: Kino cenšas paredzēt nākotni, taču nekad neaizmirst, no kurienes cēlies

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Kannu straptautiskā kino festivāla direktoru Tjerī Fremo (Thierry Frémaux) par kino un ģeopolitiku, māksliniecisko brīvību un politisko atbildību.

Kopš pilna mēroga Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022.gada februārī pasaules kinematogrāfijā un filmu izplatīšanā īpaša uzmanība pievērsta Krievijas un Ukrainas un citu valstu autoru darbiem, kuri tieši vai pastarpināti runā par šī jaunā aukstā kara cēloņiem, ģeopolitisko kontekstu vai valstu reprezentāciju A klases kino festivālu līmenī.  Kino ir publiskās diplomātijas instruments, komunikācijas un arī hibrīdkara instruments, un visi šie instrumentu tiek sajaukti vienlaikus. Kara apstākļos kino kā mākslas un neatkarīga medija būtība ir apdraudēta, vai arī tikai ilūzija? Lielie Eiropas kino festivāli ir būtiska skatuve, kur šī maigā vara vai nekonvencionālo ieroču karš notiek. Par to saruna ar Kannu festivāla direktoru Tjerī Fremo.

"Mēdz teikt, ka filmu veidotāji reprezentē pašreizējās pasaules redzējumu." Tā ir viena no jūsu tēzēm, ko vairakkārt esat teicis. Festivāla programmu sastādītāji katru gadu noskatās 2000 – 3000 filmu, vai varat aprakstīt, kas ir tā pasaule, vai ir iespējams aprakstīt, ko redzat jūs?

Tjerī Fremo: Pirmkārt, jūtos privileģēts, ka varu strādāt ar oriģinālo, klasisko kino, ar "Lumiere", un strādāju Kannu kinofestivālā, kas pamatā saistās ar pašu jaunāko kino pasaulē. Vakardien sagatavoju pirmo potenciālo filmu sarakstu, kuras skatīsimies nākamajā ziemā, lai varētu izveidot festivāla programmu. Kino ir divas lietas, tas vienmēr ir par mūsu pasauli, lai arī kādas filmas būtu, un no kurienes nāktu – Rietumu pasaules, Āzijas, Āfrikas. Un, otra lieta – kino nekad nemainās, jau no pašas tā sākotnes. Ir labi apzināties, ka kino vienmēr cenšas paredzēt nākotni, taču nekad neaizmirst, no kurienes cēlies. Tas ir ļoti svarīgi mūsdienu pasaulē, ņemot vērā mākslīgo intelektu, tehnoloģisko pārmaiņu platformas, internetu, utt. Kino ir un paliek kino. Tas ir saglabājies tāds pats kā toreiz, kad Lumjērs to izgudroja.

Jo tālāk virzāmies nākotnē un jo vairāk inovācijas skar vizuālo mākslu un attēlu kā tādu, jo svarīgāks būs kino. Lumjēra izgudrojums sastāvēja no divām daļām. Bija kino māksla un tehnika, taču bija arī kinoteātris. Tāpēc kino ir svarīgs mūsdienās. Pasaule, ko redzam filmās ir tā pati pasaule, balstīta uz vienu, individuālu  ideju. Kino, ja esat režisors, filmas veidotājs, jūs uzņematies atbildību par attēliem, ko rādāt. Ja vēlaties veidot filmu, tā ir jāparaksta, jūs esat tās autors. Mūsdienās, ir daudz attēlu, tūkstošiem, miljardiem attēlu, kam trūkst paraksta un, līdz ar to, jēgas. Kino vēl aizvien ir valoda, māksla, un veids, kā uz pasauli skatīties.

Dažkārt filmu veidotājiem iesaka domāt filmām, kuras skatītāji gribēs redzēt pēc trim vai pieciem gadiem.

Tjerī Fremo: Es nezinu un tas ir labi, neesam spējīgi paredzēt nākotni. Es pat nezinu, kas būs nākamgad. Pašlaik, viņi [kino veidotāji] pie tā strādā – filmē, raksta, montē. Redzēsim. Katru gadu ir citādi. Lai spētu izvērtēt vēsturi, jāapskata vismaz desmitgadi ilgs periods. Šogad nav īpaši spēcīgs gads kino, vismaz Kannās. Mums bija lieliskas filmas, taču kopējais ražošanas līmenis šogad vēl aizvien nav atkopies, iespējams, no pandēmijas. Taču esmu pārliecināts, ka kino ir atpakaļ.

Jā, visdrīzāk, tas izriet no pieredzes pandēmijas laikā, ar dzīves, zināšanu trauslumu. Arī kā pilsonis uzskatu, ka pasaules savādais stāvoklis to ietekmē. 70 –80 gadu bez lielas karadarbības. Tas, kas notika Ukrainā vai Gazā, ir bēdīgi, tomēr tie ir izņēmumi, īpaši gadījumi. 

Septembrī Francijā katru gadu notiek tas, ko saucam par "literāro jauno gadu". Ja ņemam šī gada labākās grāmatas, tās visas ir ļoti intīmas, skar personiskus jautājumus. Tēva vai mātes nāve – kaut kas tāds, kas ir romāns un dokumentāls darbs vienlaikus. Cilvēki koncentrējas uz sevi, ir iekšēji vērsti.

Jā, atgriešanās pie sevis. Varbūt ne tāpēc, ka ir bail no pasaules, iespējams, domājat, ka neesat pietiekami augstā līmenī, lai runātu par pasauli. Varbūt sev nedodat tiesības runāt par to, ko nepārzināt. Daudzi cilvēki ir teikuši, ja runājat par šo vai to, jums ir jābūt daļai no tā. Ja neesat tam piederīgs, zogat. Tā ir jums nepiederoša stāsta zādzība. Tādēļ cilvēki atgriežas pie kā personiska, intīma, kas "pieder" viņiem.