Tradicionālo vērtību vēsture un iespējamās izmaiņas. Saruna ar Klāvu Sedlenieku

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Rīgas Stradiņa universitātes asociēto profesoru, sociālantropologu Klāvu Sedlenieku par tīrības ideju, sabiedrības procesiem un tās iespējamām blaknēm, par tradicionālo vērtību vēsturi un iespējamām izmaiņām un kāpēc izvēlamies būt tajā informatīvajā telpā, kurā gribam dzīvot.

Vai karš Ukrainā mūs padarīs gudrākus, vai propaganda attiecas tikai uz padomju perioda imigrantiem, vai būt atvērtai sabiedrībai ir pagātne un kas ir mūsu stratēģiskā komunikācija un komunikatori?

Jūs kādā intervijā, runājot par tradicionālajām vērtībām un izpratni, par to, kā tās pastāv, mantotas vai nodotas, norādījāt, ka tradicionālās vērtības patiesībā nemaz nav tik senas. Ja paanalizētu, to ilgstamība ir ne vairāk kā divas paaudzes. Tas nozīmē, ka principā mēs varam prognozēt, ka izmaiņas attiecībā uz šo vērtību izpratni varētu diezgan strauji mainīties, jo pašu vērtību "dabīgā spēja mainīties" ar trešo paaudzi jau ir pavisam savādāka.

Klāvs Sedlenieks: Tur kaut kādas noteiktas lietas, kuras mēs pamatojam ar tradīcijām. Jā, šīs tradīcijas bieži vien tad, kad viņas sāks šķetināt, izrādās, ka ir samērā nesenas. Gan par noteiktām ģimenes formācijām vai veidojumiem, vai, piemēram, latviešu uzskati par viņu dzimtām, par radniecību. 

Mēs arī nesen veicām plašāku pētījumu tieši par šo radniecības izpratni. Tādā formātā vairāk vai mazāk, kā tā pašlaik mums ir, ko mēs uzskatām par radiem un kā mēs saskatām savu senču, priekšteču ilgstamību, visticamāk, ka tā izpratnei ir mūsdienu formā sākusi īsti veidoties ap to pašu laiku, kad latviešu politiskā nācija veidojas no 19. gadsimta sākuma. Tas ir saistīts nevis ar kādiem citiem automātiskiem vai dabiskiem procesiem, bet ar noteiktām valsts struktūru veidotām institūcijām. 

Viens ir uzvārdi, jo bez uzvārdiem ir ārkārtīgi grūti izsekot, kurš ir tavs radinieks, un otrs ir īpašuma, kas nāca vēl viena paaudzi vēlāk, nostiprināšanās, tas, ka varēja iegūt īpašumu. Šis īpašums kopā ar uzvārdu tad arī veidoja to radniecības izpratni, kāda ir pie mums pašlaik. Plus vēl arī, protams, dažādi likumi. Viņām ir kaut kādas vēsturiskas saknes, kurām var izsekot un kurus bieži vien izrādās samērā seklas.

Klāvs Sedlenieks ir latviešu sociālantropologs, asociētais profesors Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas studiju nodaļā, kā arī programmas Sociālā antropoloģija autors, viens no Latvijas Antropologu biedrības dibinātājiem. Viņa akadēmiskās intereses un ekspertīzes jomas ir ekonomikas antropoloģija, politikas un valsts antropoloģija, dzimtes studijas un miermīlības antropoloģija.

Klāvs Sedlenieks: Krievijas sabiedrības nostāja vienmēr ir bijusi acīm redzami nosliekusies vairāk uz totalitāro virzienu un viņu zināmā mērā izpratusi vai atbalstījusi. Ne pa velti, tomēr tur šie režīmi ik pa brīdim ir parādījušies. Gan cara laikā tas režīms bija diezgan briesmīgs, gan padomju laika mājā ar visām no tā iz izrietošām sekām, gan arī tagad. 

Man šķiet, ka tas nav tik vienkārši, ka tu noliec kaut kādu vēstījumu priekšā cilvēkiem un tie cilvēki to vēstījumu ieraugot, neizbēgami aplipināsies. Tu nevari vienkārši likt arvien vairāk šos vēstījumus, un tad tie cilvēki automātiski proporcionāli aplipināsies ar viņu. Tas, ko es arī saucu par pilnās glāzes principu, proporcionāli tam, cik mēs tur ieliesim, viņa pildīsies. Vienā mirklī viņa būs pilna līdz malām. Man šķiet, ka ir tā, ka tos vēstījumus mēs tomēr ļoti lielā mērā filtrējam un arī izvēlamies, kurus mēs uzskatīsim par pareiziem un kurus mēs uzskatīsim par nepareiziem.

Jūs domājat, ka cilvēks nevar mainīt savas informatīvās komforta telpas?

Klāvs Sedlenieks: Iespējams, un droši vien, ka viņš tā maina. Visticamāk kompleksā ietekmē. Kā tas tā varēja būt, mēs dzīvodami tajā padomju vidē, kā tas notika, mēs visi to atceramies, mums bija simtprocentīga, varbūt ne simtprocentīga, teiksim, 95% padomju propagandas vide ar ļoti niecīgu kaut kādu cita vēstījuma esamība. To mums lādēja visur iekšā - pa radio, pa televīziju, par visiem citiem medijiem. Un tajā pašā laikā mēs to visu kratījām nost, visu, ko mums stāstīja mājās, ko stāstīja kaut kur virtuvē paklusām, vi ko mēs bijām kaut kur sadzirdējuši no "Amerikas Balss", tas viss tika pieņemts kā tīra patiesību tāpēc, ka mēs gribējām tam ticēt un negribējām ticēt tam, ko stāstīja "Vremja" un visi pārējie padomju kanāli.

Ja cilvēki tomēr kaut kādā ziņā ir imūni pret šāda veida vēstījumiem, varbūt nevajadzēja nemaz aizslēgtās Krievijas televīzijas ciet. Fonā tas viss varēja ieskanēt, un, ja mēs mērītu sabiedrību, nekas savādāk nebūtu.

Klāvs Sedlenieks: Šo jautājumu varētu uzdot tiem cilvēkiem, kas padomju laikā uzlika "zāģus" uz "Amerikas Balss". Vai vajadzēja, vai nevajadzēja? Mēs redzējām, ka uzlikta "zāģus" uz "Amerikas Balss" un visi klausījās tik un tā. Uzlika labāka antenas, un tas vēstījums vēl vairāk nostiprinājās. 

Ja tā komunikācija un apziņa darbotos līdzīgi, kā es teicu, kā tā glāze, kura piepildās, tad viennozīmīgi mums ir jāizņem ārā tā komunikācija, visi tie vēstījumi, kuri būtu nevēlami. Tikpat neviennozīmīgi bija šie lēmumi, kas bija saistīti ar, piemēram, holokausta noliegšanu. Tur vēl bija citi formulējumi, kuri principā pateica to, ka šaubas nedrīkst izteikt par kaut kādu noteiktu vispārpieņemtu interpretāciju par vēsturi. 

Problēma ir tā, ja mēs šos viedokļus vispār izslēdzam it kā no vides, viņi jau tā automātiski nepazudīs. Kur viņi tad kaut kādā veidā rūgst tur apakšā kaut kādā pagrīdē, kur būs sazvērestības teroristi, kuri no šitā izpūtīs kaut kādu pilnīgi savu trako teorijā un kurai būs savukārt cilvēki, kuri tajā pašā pagrīdē viens otru nostiprinās pārliecībā, ka viņi dzīvo, nezinu, kaut kādā regulētā vidē. 

Tā ka es neesmu pilnībā pārliecināts, vienmēr mazliet šaubos par to, kā tad būtu pareizi. Man tomēr ir ļoti lielas bažas par to pieeju, kura saka, mums vienkārši šos vēstījumus ir jāaizliedz, jānoklusina vispār un jāizslēdz no publiskās aprites ārā, jo, manuprāt, tomēr tā diskusija ir tā, kura ļauj mums nonākt pie saprātīgiem slēdzieniem. Nevis tāds diktāts par to, kas ir pareizi un kas nav pareizi.