Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politologu, Rīgas Stradiņa universitātes lektoru un drošības ekspertu Māri Cepurīti par kara gadu Ukrainā, par kara tālāko gaitu un tā iespējamajām beigām, kā arī par Ukrainas uzvaras variantiem.

24. februārī paiet gads kopš kara sākuma Ukrainā. Volodimirs Zelenskis kopš kara sākuma ir devies savā otrajā ārvalstu vizītē. Viņa ārējais tēls šajā laikā ir saliedējis ukraiņus, un skaidrs, ka karš starp Ukrainu un Krieviju jau sen vairs nav karš starp šīm divām tautām. Skaidrs arī, ka tas nav Putina karš pret Ukrainu, bet ka tas ir Krievijas sabiedrības karš. 

Vai un kādi ir iespējamie scenāriji kara beigām un vai par to runāt nav pāragri? Saruna ar politikas zinātnieku Māri Cepurīti, kurš ir lektors Rīgas Stradiņa universitātē Politikas zinātnes katedrā un arī Ministru prezidenta padomnieks drošības jautājumos. Viņa pētniecības virzieni ietver ārpolitisko diskursu un tā ietekmi uz politikas procesiem un Latvijas un Krievijas attiecību analīzi.

"Krievijas mērķi un, jāsaka, arī Vladimira Putina mērķi, iespējams, lielos vilcienos nav mainījušies, tomēr vismaz nekur publiski mēs neredzam atsaukumus attiecībā uz šo iebrukumu, ka Krievijai kaut ko citu vēlētos.

Joprojām paliek tas piedāvājums, kas izskanēja publiskajā telpā vēl pirms šīs invāzijas, ka tā ir NATO atkāpšanās atpakaļ uz 1997. gadā robežām, Ukrainas neitralitāte, Ukrainas, protams, nepievienošanās NATO, Eiropas Savienībai," gadu pēc kara sākuma vērtē Māris Cepurītis.

Bet tēze, ka Putins cīnās šobrīd par savu politisko izdzīvošanu, ietver tādu zaudējumu stadiju.

Māris Cepurītis: Es domāju, ka vēl mēs neesam nonākuši līdz tam brīdim, ka te ir stāsts par Putina režīma izdzīvošanu. Mēs vēl esam stāstā par kaut kādiem ieguvumiem Ukrainā un tas nebūt automātiski nenozīmē, vismaz es esmu no tiem, kas neuzskata, ka tas automātiski nozīmētu Putina režīma sabrukumu. Tas, kas ir noticis Putina valdīšanas laikā, ir izveidots ļoti spēcīgs mehānisms, kā ir iespējams manipulēt ar sabiedrības viedokli, kā ir iespējams mainīt dažādi interpretācijas. (..) Propagandas mašīna, mediju mašīna spēj ļoti labi spēlēties ar tēmām, mainīt viedokli. Tas man šķiet kā viens no faktoriem, kas piedāvā tādu zināmu buferi vai amortizācijas iespējas starp to, kas notiek Ukrainā, starp karu un ar Putina režīmu. Ka viņam tomēr ir iespējas zināmai elastībai. Bet, protams, tas, kā Krievijas armijai veicas vai neveicas Ukrainā, var mazināt Putina režīma izredzes.

Tas nenotiks automātiski, tas notiks pakāpeniski, palielinoties spiedienam, tai skaitā arī ekonomisko sankciju rezultātā, kas jau tagad pamazām kļūst redzamāks arī uz Krievijas ekonomiku. Pakāpeniski šis spiediens akumulēsies. Tas, ka automātiski viena vai otra uzvara, viens otrs zaudējums novedīs pie Putina režīma sabrukuma, tam diemžēl es  līdz galam neredzu apliecinājumu.

Māris Cepurītis ir Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes katedras lektors un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks. Strādājis diplomātiskajā dienestā Ārlietu ministrijā, ir Ministru prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos. Ieguvis maģistra grādu starptautiskajās attiecībās un pabeidzis doktora studiju programmas RSU. Viņa pētniecības virzieni ietver ārpolitiskā diskursa un tā ietekmi uz politiskajiem procesiem, Latvijas un Krievijas attiecību analīzi, kā arī diplomātijas un Austrumāzijas politisko procesu izpēti vairāku gadu garumā. Tas ir arī iemesls šai ekspertīzes sarunai par kara gadu Ukrainā un nākotnes scenārijiem. 

Zelenskis pagājušajā nedēļā sniedza interviju vācu nedēļas žurnālam "Der Spiegel" un viņš saka, ka, viņaprāt, lielākā daļa valstu Putinu ir norakstījušas un viņš uzskata, ka situācija ļoti atgādina Hitlera beigu posmu.

Māris Cepurītis: Es varbūt šajā situācijā vēl Putina režīmu un Vladimiru Putinu nenorakstītu. Gada laikā Krievija ir nonākusi izolācijā no rietumvalstīm primāri, joprojām saglabājas kontakti ar Āzijas valstīm, ar tā saucamajām attīstības valstīm, kur Krievija tagad mēģina sevi no jauna faktiski piedāvāt kā spēlētāju arī ar Krievijas ārlietu ministra Lavrova nesenajām vizītēm Āfrikā, meklējot partnerus, meklējot jaunus veidus, kā Krievijai vispār pozicionēties starptautiski. 

Ja mēs salīdzinām ar analoģiju ar Hitleru un Otrā pasaules karā Vācijas norietu, es neredzu, ka Krievija būtu vēl nospiesta pilnīgi uz ceļiem. Viņai varbūt tas smagums plecos ir jūtams sankciju un nesekmīgās karadarbības Ukrainā dēļ, bet rezerves viņiem ir gana lielas. Tāpat, ja raugāmies uz naftas vai citu resursu eksportu, Eiropa un Rietumi ir pateikuši nē, mēs mēs vairs neiegādāsimies, citas valstis ir gatavas to darīt. 

Scenārijs - Ukraina uzvar karu, ko tas nozīmē? Ko nozīmē Ukrainai uzvara, kāds ir šīs uzvaras saturs?

Māris Cepurītis: Šīs uzvaras saturu visdrīzāk definē paši ukraiņi, un, piemēram, ja nemaldos, nesenajās sabiedriskās domas aptaujās 54% Ukrainas sabiedrības ir minējuši, ka viņiem uzvara nozīmē visu teritoriju atgūšana 2013. gada robežās. Tas nozīmē arī Krimu. Kaut kādam teritoriālam kompromisam ir gatavs ļoti neliels skaits - trīs līdz 6% Ukrainas iedzīvotāju. 

Tas, kas varbūt no Ukrainas puses ir tāds reālistiskāks scenārijs, protams, ir atgūt šo sauszemes teritoriju, jo Krima ir ģeogrāfisko īpatnību dēļ ir sarežģītāk ieņemama.

Spēja atgūt teritorijas līdz vismaz 2014. gada robežām, pirms Krievija uzsāka šo tā saucamo separātistu kustību Doneckā un Luhanskā, man šķiet, ka ukraiņiem tas varētu būt pa spēkam. Negribu minēt, vai tas notiek dažu mēnešu laikā, vai tam varētu būt nepieciešami daži gadi. 

Bet ir arī eksperti, kuri uzdod jautājumu, vai Ukraina var Krieviju uzvarēt militāri?

Māris Cepurītis: Uzvarēt Ukraina var, jo Krievija, lai kāds būtu stāsts par Krievijas vai Putina režīma skatījumu, tā visdrīzāk neiepludinās visus savus resursus Ukrainā. Tas nav stāsts par Krievijas okupāciju, teiksim, ja salīdzinām ar Otrā pasaules kara  scenāriju vai Pirmā pasaule kara scenāriju attiecībā uz Vāciju, kad valsts tiek piespiesta vai Otrā pasaules kara ietvaros okupēta, tas nebūs šī kara iznākums. Mēs runājam par to, ka Ukrainai ir iespējas sakaut Krieviju Ukrainas teritorijā, proti, kādā brīdī tomēr Krievija saprot, ka tas militārais ieguldījums ir pārāk liels, un ka šie militārie resursi, kas viņiem ir pietiekami, bet vairs nav vēl vairāk noplicināmi, jo viņi tomēr ir nepieciešami citos reģionos.

Jūs esat pētījis arī Uzvaras dienas fenomenu, vai Uzvaras pieminekļa nojaukšana ir iesaldēts konflikts?

Māris Cepurītis: Tas, kas ir noticis ar tā saucamā Uzvaras pieminekļa nojaukšanu, ir pazudusi daļa no šī rituāla, pazudusi vide, kur šo rituālu ir iespējams izspēlēt. Svarīgs ir šī gada 9. maijs, mums ir jāskatās, kā situācija izspēlēsies šogad, vai tie, kas līdz šim ir gājuši 9. maijā pie Uzvaras pieminekļa, vai viņi sāks lēnām mainīt savus paradumus? Tas ir vairāk jautājums sociologiem un sociālantropologiem. Kā politologs varu tikai kaut kādus scenārijus iezīmēt, varbūt, ka mēs runāsim kaut kādu atomizāciju, ka tie cilvēki turpinās atzīmēt, bet tas notiks dzīvokļos, dārzos un cepot šašliku un tamlīdzīgi.

Tas, kas ir iespējamība, ka mainīsies nedaudz šīs fokuss, ka mums joprojām Latvijā ir virkne padomju karavīru apbedījumu vietas, cita veida memoriāli, kur arī līdz šim ir Krievija un tās interešu aģenti mēģinājuši aktīvi darboties. Piemēram, tas pats Salaspils memoriāls. Bet šīs vietas nav piemērotas, jāsaka, ballītēm, kā tas bija 9. maijā pie Uzvaras pieminekļa, kad tas bija tāds izklaides pasākums ar piemiņas elementiem, šova elementiem. Šādas memoriālās vietās tas īsti nav atļaujams. Iespējams, ka būs kaut kāds mikslis kādu laiku ar to, ka notiks ziedu nolikšana, bet jau vairākās decentralizētās vietās, un varbūt, ka pēc tam tā svinību daļa būs tādu automatizēta.