Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Finanšu nozares asociācijas vadītāju Uldi Cērpu par ģeopolitisko situāciju, ekonomisko un politisko drošību un Latvijas vīziju nākamajiem 40 gadiem.

2025. gads tiek apzīmēts kā ekspektāciju jeb gaidu gads, izvirzot jautājumu: ko politiķi spēs mums piedāvāt, lai mazinātu ģeopolitisko spriedzi? Mēs varētu citēt Vonnegūtu, sakot, ka "Dievs dod rāmu garu pieņemt visu, ko nespējam ietekmēt, un drosmi ietekmēt visu, ko spējam". Šāds arī varētu būt motīvs Brīvības bulvāra pirmajam 2025. gada raidījumam par to, ko iespējams pieņemt, ko ietekmēt un kā saprast situāciju, kur esam. Par to saruna ar Latvijas Finanšu nozares asociācijas vadītāju Uldi Cērpu.

"The Economist" savā 2025. gada prognozē rakstīja, ka bagāto valstu centrālie baņķieri ir svinējuši inflācijas sakāvi, rietumvalstu ekonomiku gaida jauns izaicinājums - samazināt deficītu vai palielināt nodokļus, samazināt izdevumus vai veicināt izaugsmi. Daudzām valstīm var nākties palielināt aizsardzības budžetu. Ir gaidāma samērā sāpīga ekonomiska izvēle. Kā tu redzi šo prognozi attiecībā uz to, kas tad būs 2025. gads?

Uldis Cērps: Es domāju, ka 2025. gads nosacīti būs visā pasaulē viduvējas izaugsmes gads. Kopumā ir jāsaka, ka attīstītie tirgi, kā eirozona, kā ASV augs salīdzinoši lēni. Savukārt jaunattīstības tirgi - Āzija, Ķīna, Indija, Tuvie Austrumi - aug salīdzinoši ātrāk. Pašlaik globālais ekonomikas pieaugums nākamajā gadā ir plānots aptuveni 3,2%. Nu, lai saprastu, teiksim, salīdzinoši Eiropa augs tikai ar 1,2%, runa ir par eirozonu, savukārt Ķīnas izaugsme ir plānota gandrīz 5% apjomā. 

Kopumā jāsaka, ka tas izskatās vizuāli gandrīz normāls gads. Bet šim pacientam, ko sauc ekonomika, ir jāsaprot, kas ar viņu ir noticis. Viņam ir notikuši divi tādi gari procesi: viens visi tie pasākumi, ko valdības visā pasaulē ieviesa, sākoties Covid krīzei, lai novērstu situāciju, ka ekonomika sabrūk. Tas izraisīja vairākus blakusefektus, tai skaitā arī to, ka valsts parāda līmenis visā pasaulē ir ļoti būtiski ir kāpis, it īpaši attīstītajās ekonomikās. Pēc tam nākamais posms, kas notika pēc šī te cīņas ar Covid, savukārt bija cīņa ar lielo inflāciju, kur, protams, ka daļēji, var teikt, arī izraisīja šie masīvie atbalsta pasākumi cīņai ar Covid krīzi.

Protams, arī jāmin ģeopolitiskie izaicinājumi, kā Krievijas iebrukums Ukrainā un arī ietekme uz globālām piegādes ķēdēm. Bet jāsaka, ka šobrīd iespējas tikt galā ar nākamo ekonomikas izaicinājumu ir ierobežotas, jo daļa no tā pulvera, kas ir bijis, ir izšauts. Tātad valsts parāds ir palielināts, uz valsts parāda rēķina ir notikuši visi daudzie ekonomikas stimulācijas pasākumi Covid laikā. Un, protams, ka arī uzņēmumus ir ietekmējušas pēdējos gados nosacīti augstās procentu likme. Vēsturiski tās nav ļoti augstas, bet ir daudz augstākas, kā tās procentu likmes, pie kurām bija pieradusi paaudze, kas dzīvoja pēc globālās finanšu krīzes.

Tu nesen kādā intervijā teici, ka mēs dzīvojam kompleksā ģeopolitiskajā situācijā. mēs vienmēr esam dzīvojuši samērā kompleksā ģeopolitiskā situācijā, bet kas ir tas, tavuprāt, ko mēs, pat kritizējot mūsu ekonomiskās attīstības tempus Latvijā vai salīdzinot ar citām Baltijas valstīm, ko mēs varam ietekmēt un ko mēs nevaram ietekmēt šajā kompleksajā ģeopolitiskajā situācijā?

Uldis Cērps: Sākšu ar to, ka mums, protams, ir, man liekas, ka 456 kilometru gara robeža ar divām agresorvalstīm. Tā kā tā ir tā ģeopolitiskā realitāte, kurā mēs esam. Ko mēs varam ietekmēt? Pirmām kārtām mēs varam panākt, ka mēs esam tik cieši integrēti starptautiskajā attīstītajā, līdzīgi domājošā sabiedrībā ar līdzīgām vērtībām, cik vien varam. Un te nav runa tikai par Eiropas Savienību un NATO, te ir runa jau par daudz graduālāku līmeni, kurā mēs cenšamies būt pārstāvēti un kvalitatīvi pārstāvēti visās Eiropas organizācijās. Te arī ir runa par to, lai mūsu sabiedrotie Latviju vienmēr uztvertu kā prognozējamu, paredzamu un nopietnu sadarbības partneri. Tāpēc man personīgi nedaudz bija īpatnēji dzirdēt daudzu retoriku attiecībā uz bankām, un, protams, ka daudzi jautājumi, kas skar kontu atvēršanu, pasākumu paketi pēc kapitālā remonta, daudzi jautājumi ir pamatoti, bet tajā pašā laikā šī retorika attiecībā uz veselu industriju lika domāt, ka pēc šādas retorikas noklausīšanās ne visi Latvijas politiķi tiks uztverti kā prognozējami sadarbības partneri. Līdz ar to tas, ko mēs varam darīt,

mums ir jābūt uztvertiem kā prognozējamiem, paredzamajiem sadarbības partneriem ar stabilu vērtību sistēmu, kura nerada cilvēkiem nesaprotamus pārsteigumus. 

Mums jāveicina Latvijas ekonomikas konkurētspēja tādās lietās, kas saistās ar inovācijām, ar pētniecību un attīstību, kas saistās ar darbaspēka fleksibilitāti. Jādara viss, lai audzētu mūsu konkurētspēju. Kā es jau to esmu daudzkārt iepriekš teicis, ka tieši spēcīga ekonomika ir valsts drošības pats pamats. 

Ja šobrīd paskatīsimies, kur mēs esam valsts konkurētspējā. Es paņēmu varbūt datus, ko var uzskatīt par veciem, bet viņi ir pietiekami interesanti. Tas 2019. gada ir Pasaules ekonomikas foruma pētījums. Kāpēc viņš ir interesants? Tāpēc, ka viņš salīdzina katru valsti un viņš ir pilnaptverošs pētījums par pilnīgi visām pasaules valstīm. Un ko viņš konsekventi pasaka? Ja mēs paskatāmies uz tādu lietu kā, piemēram, institūciju stabilitāti, uz infrastruktūru, uz inovācijām, Latvija ir stabili kaut kur globāli 40. - 50. vietā. Protams, mūsu reitings var būt uzlabojies, mēs esam, starp citu, ļoti labā reitingā tādās jomās kā informācijas tehnoloģiju piemērošana, mēs esam 15. vietā pasaulē, mēs esam arī diezgan labi tādās jomās kā darbaspēka prasmes un kompetence, bet kopumā mums ir ļoti daudz ko darīt, lai uzlabotu savu ekonomikas konkurētspēju. Ļoti daudz ko darīt. Tas ir jāatzīst.  Un es domāju, ka, jo vairāk un ātrāk mēs to atzīsim, jo stiprāka mums būs šī ekonomika. Un tā ir viena no tām konkrētām lietām, ko mēs varam darīt. Stiprināt ekonomikas konkurētspēju, būt uzticams starptautisks partneris, ieguldīt inovācijās, izglītībā, kopumā konkurētspējā, nodrošināt atbilstošu valsts aizsardzību, protams, un mēģināt ir saprātīgi organizēt publisko sektoru. 

Tas ir ļoti liels jautājums, vai Latvija turpmāk spēs katru gadu, kā tas notika līdz šim jau daudzus gadus pēc kārtas, tērēt vairāk, nekā mēs ieņemam budžeta jautājumā un audzēt publiskā sektora algas.

Es domāju, ka mums ir viena lieta, ko mēs varam darīt gan savas drošības, gan savas ekonomikas ilgtspējas stiprināšanā, ir aktīvi risināt jautājumu par publiskā sektora efektivitātes palielināšanu ar visiem iespējamiem paņēmieniem. Un, protams, ka mums ir jāatbild arī uz jautājumu, no kurienes Latvijā parādīsies darbaspēks nākotnē, ņemot vērā pašreizējās demogrāfijas tendences.

Uldis Cērps ir Latvijas Finanšu nozares asociācijas vadītājs, iepriekš bijis viens no padomniekiem Apvienoto Arābu Emirātu Centrālajā bankā, Zviedrijas Finanšu uzraudzības inspekcijas Finanšu stabilitātes daļas vadītājs, 90. gadu beigās bijis Rīgas Fondu biržas valdes priekšsēdētājs un Finanšu un kapitāla tirgus komisijas priekšsēdētājs. Studējis žurnālistiku Latvijas Universitātē, politikas zinātni un Austrumeiropas politikas un ekonomikas zinātni Umeo universitātē Zviedrijā.