Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Rīgas Stradiņa universtātes lektori Leldi Metlu-Rozentāli par to, vai un kā ārpolitiskie notikumi ietekmē vai varētu ietekmēt Latviju pašvaldību vēlēšanu kontekstā.

Pagājušajā nedēļā noslēgusies kandidātu sarakstu iesniegšana pašvaldību vēlēšanām Latvijā, kas gaidāmas 7. jūnijā. Vai un kādā ziņā pašvaldību vēlēšanas ir svarīgs Latvijas iekšējās drošības lauks, kā ārpolitiskie procesi ietekmē vietējo procesu dienaskārtību un politiskos procesus? Kādēļ svarīga ir politiskā līdzdalība, un cik augsti riski ir ārējām ietekmēm uz demokrātiju Latvijas pašvaldību līmenī? 

Jūs janvārī uzstājāties ar lekciju Nacionālajā bibliotēkā par tēmu "Reģionālās pārvaldes loma valsts iekšpolitikā un ārpolitikā", kur jūs uzsvērāt, ka pašvaldību vēlēšanas nebūt nav mazsvarīgākas, kā tas bieži tiek uzsvērts, bet gan ir būtisks notikums, kas var ietekmēt arī valsts politisko ceļu. Kādā ziņā tie procesi, kas šobrīd notiek ārpolitikā, kas notiek Ukrainā, kas notiek transatlantiskajās attiecībās, kā tas ietekmē tos procesus, par ko šoreiz ir pašvaldību vēlēšanas?

Lelde Metla-Rozentāle: Patiesībā mums dažkārt gribas nonivelēt tās pašvaldību vēlēšanas, kā es saku, tikai uz celiņu asfaltēšanu. Varbūt, ka kaut kur pasaulē, kur pašvaldībām ir vairāki līmeņi un kur, nezinu, Francijā mazākās pašvaldības izmērs ir 50 cilvēki, tur arī ir tikai par puķu dobēm un celiņiem. Bet īpaši pēc pēdējās administratīvi teritoriālās reformas, ideja jau ir tāda, ka pašvaldība ir arī ļoti spēcīga vienība mūsu valsts kopējā struktūrā. Ja mēs runājam, kā tas sasaucas kopā ar nacionālā un starptautiskā līmeņa politiku, tad principā tieši pašvaldība ir tā, kas caur savām idejām zināmā mērā veido cilvēku dienaskārtību. Viņi kādus jautājumus aktualizē, kādus - mazāk, par kādiem pasaka, kā vajag domāt. 

Visspilgtākais piemērs, protams, ir Latgales reģions. Tā pati Daugavpils, kur mēs skatāmies uz to, ka šobrīd ļoti populāra ir Andreja Elksniņa izveidotā partija. Tur tie politiskie vēstījumi ir atšķirīgi no tā, ko mēs it kā Rīgā nacionālā līmenī esam izvēlējušies kā savas politiskās prioritātes. Vai arī tajos vēstījumos tiek teikts, ka oficiāli man kā domes priekšsēdētājam ir jārunā, lūk, šādi valsts kursa ietvaros, bet jūs jau ziniet, ka es nemaz tā nedomāju. Vai tas ir attiecībā par pieminekļa nojaukšanu vai attiecībā par to, ar ko mēs sadarbojamies, kādas ir mūsu sadraudzības pilsētas, vārdu sakot, kurā virzienā mēs skatāmies.

Šādā pietuvinātā veidā, kā tas ir caur pašvaldībām, patiesībā cilvēki visvairāk un vistiešāk uzticas politiķim, jo viņi saka: tas ir mūsējais, tā ir mūsu māja, un līdz ar to, kādu mums ieaudzina mājā domāšanu, tā mēs pēc tam ejam un domājam, arī izejot ārpus mājas. Tātad - vai mēs nosodām karadarbību Ukrainā un vai mēs uzskatām, ka tas ir karš un ka Krievija ir uzbrukusi Ukrainai? Tas, es domāju, ka ir tas pirmais, kas mums palīdz saprast, kādā virzienā skatās politiskais spēks. 

"StratCom" pētījums par Krievijas realizētām informācijas kara operācijām Baltijā un Ziemeļvalstīs parāda, ka ir skaidri zināms, gan pašvaldības, tāpat kā politiskās partijas, ir viens no tiem aktoriem, caur kuriem tiek izspēlētas šīs Krievijas informācijas operācijas. Šajā pētījumā bija norādīts, ja vēl, 2018. gadā, vēl pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, ļoti bieži tādā informatīvās ietekmes operāciju kontekstā krievvalodīgajiem vēlētājiem mēģināja "iebarot" tādus vēstījumus, kā Latvijas valsts ir slikti izturējusies pret mani, Latvijas nākotne ir apdraudēta. Šobrīd vienīgais, ko es esmu ievērojis, mēģina izplatīt tendenci, apgalvojumu, ka laiki ir mainījušies.

Lelde Metla-Rozentāle: Tas apgalvojums ir tāds, ka tu nevari saprast, kā tieši viņš to domā, kas tieši ir mainījies un kāda ir viņu pozīcija. Savukārt, ja skatās uz Latgali, es pamanīju vēl vienu naratīvu - jūs jau saprotiet, ka mūs jau neviens neaizsargās no nacionālā līmeņa, mums ir pašiem sevi jāaizsargā. 

Es domāju, ka šis ir vēl viens indikators, kas liecina, ka tiek veidota kaut kāda "paralēlā pasaule" Latvijai, uz kuru mēs skatāmies it kā ar mērķi uzticēties, tad tur faktiski tiek veidota šī neuzticība, ka jūs varai kā tādai nevarat uzticēties. Jūs jau saprotiet, ka nekas labs tur nebūs, un tāpēc, kamēr mēs šādos apstākļos dzīvojam, vajag mums atsevišķu savu republiku veidot.

Žurnāla "Ir" politiskais komentētājs Aivars Ozoliņš raksta, ka viens no kritērijiem varētu būt, kādā veidā mums ir ļoti konkrēti jāskatās, ir, ko tīri hipotētiski konkrētie pašvaldību vadītāji darītu "X" stundas situācijās. Jautājums, protams, ir - kā to var hipotētiski izmērīt?

Lelde Metla-Rozentāle: Es domāju, ka šis tiešām ir ļoti smags jautājums, ka visā šajā situācijā ne viens vien sev klusiņām ir uzdevis to, ko es darītu "X" stundā un kā es rīkotos tādos apstākļos, kādi man ir? 

Ja mēs šo savelkam kaut kā kopā ar tādu patriotismu vai vispār latviskumu, vai virzienu Latvijas vai Krievijas virzienā, man negribētos likt kādam nostāties un sist pie krūtīm, un mani emocionāli pārliecināt, ka viņš būs tas pirmais, kas stāvēs uz ierakumiem, jo es tāpat tam līdz galam varbūt nenoticu. Bet

tāda praktiskā rīcība, vai mums ir zināms, kur cilvēkiem bēgt, kur slēpties, cik mums ir tās patvertnes vai kaut kas tāds? Es, lasot partiju programmas tagad pirms vēlēšanām, secināju, ka salīdzinoši niecīgā daļā programmu šis aspekts parādās, mēs tāpat vairāk paliekam pie tradicionālajiem pašvaldību jautājumiem - kultūra, māksla, izglītība, sociālie jautājumi un tamlīdzīgi. Tad ik pa brīžam atsevišķās vietās pārsvarā lielās vadošās partijas iezīmē arī šo drošības aspektu. 

Divi mēneši ir pietiekami ilgs laiks, lai aktualizētu šo jautājumu. Bet kuras ir tās grupas bez medijiem, kas šos jautājumus varētu...

Lelde Metla-Rozentāle: Pati sabiedrība. Tikko arī jauns pētījums iznāca par to, ka sabiedrība jūtas... Kā pētniece teica, iespējams, ka mēs esam sevi konfrontējuši un sākam justies nedroši esošajā situācijā. Ja kaut kādu laiku atpakaļ mēs vēl teicām, ka tomēr nejūtam apdraudējumu, tad šobrīd mēs sākam saprast, ka tie draudi nav izdomāti, ka tie draudi ir reāli. Iespējams, ja es sāku tiešām saprast, ka man to patvertni, nedod Dievs, bet vajadzēs, tad es gribu zināt, kur viņa ir un kā pie viņas varu tikt. Tas, ka man saka, ka Rīgā, laikam, kā es sapratu, ir 800000 iedzīvotājiem patvertnes, it kā kaut kādas vienkāršākā līmeņa, bet pietiktu. Cik varēja saprast, laikam, ka pagrabi zem mājām.

Valsts aizsardzības plānu, iespējams, nevajag zināt visiem, vismaz ne mūsu ārējiem ienaidniekiem, bet civilās aizsardzības plānam gan ir jābūt tam, kas garantē šo drošību. Ja mēs šobrīd jau vairāk nekā trīs gadus atrodamies pēc Krievijas iebrukuma šajā diezgan saasinātā apdraudējuma kontekstā, nemaz nerunājot par visu iepriekšējo periodu, tad kaut kādā ziņā tomēr varam jau izvērtēt, kāda ir bijusi pašvaldību darbība tieši šajā civilās aizsardzības jomā. Nevajadzētu būt, ka tas ir jautājums, ko mēs sākam aktualizēt mēnesi pirms vēlēšanām.

Lelde Metla-Rozentāle: Laikam tomēr tā tas ir. Tāpēc, ka, manuprāt, it īpaši reģionos varbūt cilvēkiem ir sajūta, ka es patveršos savā mājā, savā sētā, savā viensētā un varbūt būšu kaut kādā nosacītā drošībā. Kaut kā tas karš... Mēs cilvēciski mēģinām psiholoģiski izslēgt to karadarbību varbūt, ja nerunāsim, tad varbūt, ka nebūs. 

Iespējams, ka tieši tur, kur tu saproti, kur esi lielākās pilsētās, kur tev ir lielāka sajūta, ka nav savs mežiņš un savs pagrabiņš, un tā sava sēta, kur patverties, tur ir sajūta un jautājums - bet kur tad man ar to savu 72 stundu somu doties, vairāk varbūt pat nodarbina prātu.

--

Lelde Metla-Rozentāle ir Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes programmas Starptautiskā politika un sabiedrības studijas direktore, studiju virziena Socioloģija, politoloģija, antropoloģija vadītāja, politoloģe un lektore. Vairāk nekā 15 gadus veic iekšpolitikas un starptautiskās politikas jautājumu izpēti un analīzi. Kā pētniece un politisko procesu komentētājs izstrādājis Latvijas un starptautiska mēroga zinātniskas un populārzinātniskas publikācijas, gan pētot tādus iekšpolitiski nozīmīgs jautājumus, kā politiskās elites reputācija, prezidenta institūta nozīme, jauniešu līdzdalība politikā, gan arī vērtējot procesu norisi Eiropas Savienībā.