Vai karš padarīja mūs gudrākus, vai cilvēki tā rezultātā mainās, vai paliek tādi paši un vai varam sākt runāt par kara beigšanas ētiku, raidījumā Brīvības bulvāris sarunā ar filozofijas profesori, morāles filozofi Skaidrīti Lasmani par to, kā apsvērt un saprast, kā labāk un pareizāk izvēlēties un rīkoties mūsdienu sociālajā vai globālajā apkaimē. Un kāpēc mēs nebūsim tik brīvi, kā tagad?

2022. gads vēsturē būs iegājis kā gads, kurā mēs atradāmies situācijās, ko juridiskā valodā apzīmējam kā nepārvaramas varas situāciju – mēs nonācām karā tiešā nozīmē, it kā tajā neatrodoties. Bailes, drosme, naids, riebums, līdzjūtība, izpratne – šie vārdi atgriezās ar lielāku intensitāti mūsu leksikā. 

Kāda saruna ar jums, šķiet, tas bija 2019. gads, sākās ar jautājumu, kāds būs nākamais gads, bet vai vispār mēs kaut ko vēl varam prognozēt tādā mainīgā pasaule.

Skaidrīte Lasmane: Tā ir nepārvarama cilvēka tieksme - prognozēt. Kas būtu dzīve bez prognozēm? Ja mēs skatāmies rezultātu, tad neviens, kas izsaka prognozes, jau nekad nesola tiešu rezultātu. Kaut kāda atbildība jau ir arī par prognozēm.

Bet kara sakarā par vienu prognozi es pat brīnos, par tās prognozes precizitāti. Tomass Sterns Eliots, Nobela prēmijas cilvēks, dzejnieks un esejists. 1948. gadā, tūlīt pēc Otrā pasaules kara, bija ļoti daudz apsvērumu par to, kā nekad vairs. Jo slaktiņš bija briesmīgs kā jebkurš karš. Tad tās prognozes bija visdažādākās, bija pat piedāvājums radīt jaunu civilizāciju, un tikai tad iztiks bez kara. Tad dzejnieks apšaubīja, kā būs ar to jauno civilizāciju, jo to arī nevar paredzēt, kāda tā būs. Mēs neko par to nezinām. Viņš piedāvāja mēģināt kaut kā iztikt ar kultūras līdzekļiem, kultūras stimuliem. Bet tā prognoze bija, par ko es brīnos, ne par tiem kultūras stimuliem, bet par to, ka viņš mazliet šaubījās, kā būs ar Krieviju. Viņš uzskata, ka Krievijas imperiālisms citas tautas un citu tautu kultūras uzskata par zemākām. Viņš domāja vai izteica cerību, ka varbūt Krievija sapratīs un mainīs savu attieksmi, nicinošo vai nerespektējamo attieksmi pret citu tautu kultūrām. Bet, kā mēs sapratām, šī prognoze piepildījās, piepildījās ļoti nežēlīgi tieši.

Skaidrīte Lasmane ieguvusi filozofijas doktora grādu, specializēsies ētikas jautājumos, daudzu pētījumu un mācību grāmatu autore. Pētījusi sabiedrībā valdošo morāli un vērtības, īpaši saistībā ar jauno tehnoloģiju iespējām, sociālās līdztiesības, komunikācijas un kultūru mijiedarbības jautājumiem. Profesore īstenojusi gan nacionāla, gan starptautiska līmeņa projektus, meklējot, sniedzot atbildes uz šodienas globāliem izaicinājumiem. Viņa ir biedrības "Latvijas Mediju ētikas padome" Ētikas padomes priekšsēdētāja vietniece, Latvijas Universitātes emeritētā profesore un vadošā pētniece.

Skaidrīte Lasmane: Saviem studentiem es kādreiz esmu teikusi, izbaudiet, lūdzu, šo brīvību, lielāka vairs nevar būt. Es jūtu, ka tieši trīs gadījumi, tas ir Covid laiks, globālā sasilšana, kas draud tās saliņas appludināt, un tad cilvēki grib kaut ko palīdzēt. Trešais, protams, ir šis nežēlīgais, nelietīgais karš. Tas viss liecina par to, ka tā brīvība tomēr nav iespējama tādā veidā, kādā bija varbūt pirms 2020. gada, varbūt agrāk. Es nezinu, vai pareizi izsaku šīs prognozes, bet es jūtu, ka atkal... kaut vai Alvis Hermanis "Dzimšanas dienas kūka", tā nav Latvijas luga, viņš atgriežas atkal pie tradīcijām.