Saruna ar kinozinātnieci Ingu Pērkoni. Vai okupācijas laika kino var rādīt bez skaidrojuma? Kā šī perioda kultūras mantojums ir saprotams jaunākām paaudzēm? Kas ir tie stāsti, ko par šo periodu mēs veidojam mūsdienu kino?

2024. gada 4. maijs savā ziņā ir atskaites punkts. Ir pagājuši vairāk nekā 34 gadi kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas. Socioloģiski ir pieaugusi paaudze, kurai nav tiešu attiecību ar padomju okupācijas periodu. Kā pēc neatkarības atgūšanas dzimusī paaudze redz šo periodu un kā tas tiek no jauna iekļauts mūsu kultūrā?

Ja mēs paliekam pie šīs socioloģiskās pozīcijas - 34 gadi kopš 4. maija - jautājums, kas tad ir tā paaudze, kura nomainīja vai nomaina to politisko kultūru un kā veidojas, tavuprāt, tā kodu sistēma par to pasauli, kura ir apkārt? Vai viņiem vispār ir kāda saistība ar to, kas bija pirms tam?

Inga Pērkone: Saistība noteikti ir un kaut kādi priekšstati par to, kā dzīvojuši viņu vecāki un vecvecāki, arī ir. Bet es domāju, ka tie priekšstati arvien vairāk droši vien atgādina tādus pasaku stāstus varbūt.

Pat arī jau tādi salīdzinoši nobrieduši cilvēki, tad, kad iznāca filma “Mana brīvība”, piemēram, izrādījās, ka viņi nezina, kas ir Ita Kozakeviča. Tas man bija ļoti tāds arī liels pārsteigums, ka jau faktiski nu cilvēki, kuriem jau tuvu 30, tas ir tā kā atklājums. Tad tu redzi, jā, ka tas ir jau pavisam nu kaut kāds cits laikmets, ka ne tikai padomju laiks, kas varbūt, ir tāds mitoloģizēts jauno cilvēku apziņā, ja vispār tur eksistē, bet jā, kā arī šo svarīgo atmodas un pārejas laiku uz atkal atjaunotās neatkarības laiku, ka tas nav zināms īstenībā.

Piemēram, 2005. gads - iznāca žurnālistes Kristīnes Matīsas grāmata par 50 padomju okupācijas perioda filmām, tā saucas "Vecās labās". Nezinu, vai šis nosaukums bija domāts ironiski, bet droši vien mēs šī perioda mākslu un ar kino vairs nevaram aplūkot tāpat kā vienkārši vecās labās. Vai šo 30 gadu laikā, piemēram, ir mainījies skatupunkts, kā uz to skatīties?

Inga Pērkone: Es domāju, ka noteikti ir. Bet tad ir jārunā, kurš skatās un kāpēc, jo viens ir, ka tagad arvien vairāk šīs filmas kļūst par tādu arī pētniecības objektu, viņas droši vien kļūst arī par iedvesmas avotu, teiksim, jau jaunai vēstures interpretācijai. Man pašai, piemēram, šobrīd vēl tādā tikai pavisam vēl ieceres stadijā ir arī valsts pētījumu programmas ietvaros par to, kādas bija metaforas, piemēram, 60. gadu dokumentālajās filmās un vai un kā viņus vispār šodienas skatītāji uztver. Tur ļoti skaidrs, ka tās, kas mums ir, kaut kādi izteikumi, rādījumi, ko savulaik mēs uzreiz sapratām un nolasījām, ka tagad jauni cilvēki pilnīgi neuztver. Par to, protams, ir jārunā, faktiski varbūt pat tāda kā vārdnīca tam jāveido.

Inga Pērkone ir kinozinātniece, Zinātniskās pētniecības centra vadošā pētniece Latvijas Kultūras akadēmijā un studiju programmas Audiovizuālā mākslas teorijas specializācijas vadītāja. Rīgas Kino muzeja direktore un grāmatu autore vairākām monogrāfijām par kino - "Tu, lielā vakara saule", "Esejas par modernismu Latvijas filmās", "Es varu tikai mīlēt. Sievietes tēls Latvijas filmās", "Kino Latvijā no 20. līdz 40. gadam" un līdzautore krājumam "Inscenējumu realitāte Latvijas aktierkino vēsturē".