Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar NATO Stratēģiskās komunikācijas un izcilības centra vadošu ekspertu Jāni Karlsbergu par kodolkara draudiem, par to, vai Putinam ir atomkara plāns, par Ukrainas kara beigu scenārijiem, kara ilgumu un Latvijas pozīciju šajā karā.

Karš Ukrainā turpinās jau vairāk nekā 400 dienas. Somija kļuvusi par NATO dalībvalsti. No jauna Krievijas retorikā ir atgriezusies atomkara retorika un draudēšana. Pirms nedēļas BBC intervēja Nobela prēmijas laureātu Dmitriju Muratovu, "Novaja Gazeta" galveno redaktoru, kurš izteicis bažas par to, cik tālu Krievija varētu iet konfrontācijā ar Rietumiem. 

Atsaucoties uz šo tēzi, kas ir tie scenāriji, ko jūs analizējat un pieļaujat, vai ko ir vērts ziņā paturēt redzeslokā?

Jānis Karlsbergs: Es varbūt mazliet atkāptos, šajā jautājumā paskatītos uz to, kas mums ir dots. Ilgus gadus mēs neesam to cilājuši, protams, 24. februāris pirms gadā saasināja šo jautājumu līdz zināmai histērijai, tai skaitā ar kodolkara iespēju.

Kas mums ir dots? Mums ir dots, ka Krievijai ir aptuveni 6000 kodollādiņu. Mums ir dots, ka viņiem ir valsts vadītājs, kurš melo, kā daži saka, katrreiz, kad viņš atver muti. Mums ir fakts, ka viņš ir sācis agresīvi un asiņainu karu, kas neizskatās labi. Šī gada laikā mēs esam jau daudzkārt dzirdējuši Krievijas, tai skaitā arī valstsvīru draudus Rietumu sabiedrībai. Principā, ja precīzi,

2014. gads bija pirmais, kad Putins pateica un atklāti teica, ka viņš bija gatavs lietot kodolieročus pirmajā kara fāzē 2014. gadā.

Tā mums ir dotā informācija. 

Tad retorika atkārtojās vairākas reizes līdz brīdim, kad Boriss Džonsons vēl tolaik esot britu premjerministrs, skaidri un gaiši pateica, ka kodolieroču pielietošanas gadījumā Apvienotā Karaliste atbildēs ar kodolieročiem. Pēc tam sekoja ne tik vizuāli redzamas, bet sarunas, kā mēs varam spriest, ziņojumi tika nodoti Krievijas valdībai, arī no Amerikas Savienotajām Valstīm, ja kodolieroči tiks lietoti, tā ir amerikāņiem sarkanā līnija, un viņi saņems atbildes triecienus. Šinī gadījumā gan precizēja, ka tie nebūšot kodollādiņi, bet ar konvencionāliem ieročiem. Katrā ziņā bija ļoti skaidra ziņa un mēs varējām vērot, ka kopējā publiskajā telpā šī retorika krasi samazinājās, tai skaitā arī no saucamajām propagandas mutēm. 

Kas notiek tagad? Jau pirms kāda laika tika sludināts, ka tūlīt būs mobilizācijas vilnis, tūlīt tās būs uzbrukums Ukrainas spēkiem. Ko mēs vērojam, mēs redzam, ka

joprojām notiek cīņas Bahmutā par katru māju, par katru šķūnīti, kā viņa saka. Nav novērots, ka Krievijai būtu jebkādi panākumi šajā frontē, izņemot to, ka ir ļoti daudz, kā viņa saka, divsimtās kravas, trīssimtās kravas, proti, nogalinātie un ievainotie karavīri. 

Atgriežamies pie jautājuma par šo retoriku. Varam secināt, ka Krievijai šajā brīdī uzbrukumu vilnis nav izdevies. Tiek runāts par Ukrainas uzbrukumu un attiecīgi es spriestu, ka tas ir jauns retorikas vilnis, jo acīmredzami Krievijai nav citu instrumentu viņu rīcībā palikuši, kā kodolieroči. 

Baltkrievija šajā gadījumā tas ir tāds mazliet varbūt elegantāks, viņaprāt, elegants variants, kā par šo jautājumu runāt atkal, jo savādāk neviens vairāk šo jautājumu nopietni neuztvēra. Pēc katras reizes, kad tika pielietoti šie kodoldraudi, vairāk starptautiskā publika asi nereaģēja. 

Atgriežoties pie tiem lielajiem cipariem, šis drauds ir nemitīgi pastāvējis. Runājot par Baltkrieviju, no militāra viedokļa izvērtējuma tas nemaina burtiski neko. Mēs lieliski zinām, ka šādi kodolieroči, iespējams, tikpat labi atrodos jau tagad Kaļiņingradā, gribētos teikt, Kēnigsbergā. Vai viņi neatrodas Baltkrievijā jau kādu brīdi, kāpēc ne. Protams, tur jāskatās, cik lielā mērā ir pretgaisa aizsardzības sistēmas ieviestas, lai varētu arī viņus pasargāt. No militārā viedokļa tas nemaina neko.

Politiski tas maina, ka pēdējā nagla Baltkrievijas neatkarības zārkā ir iedzīta. Jau no 2020. gada tas bija samērā. Principā savienotā valsts, arī Krievija paziņojumā runāja par savienoti valsti, kura vēl īsti līdz galam neeksistē. Tomēr eksistē, attiecīgi arī ne tikai Krievijas prezidents, bet arī citi skaidri un gaiši teica, ka viņi būs tie, kas rīkosies. Kas ir mazliet pretrunā ar to, ko teica Lukašenko, ka tas būs viņš, kurš tās pogas spaidīs.

Mēs lieliski zinām, ka Lukašenko trīs reizes vismaz dienā saka kaut ko citu un šinī gadījumā savai iekšējai auditorijai viņam nav cita ko teikt. Ka viņš nav vairs saimnieks savā mājā, būs viennozīmīgi skaidrs.

Viena no izplatītākajām ekspertu versijām ir, ka Putins parasti ķeras pie kodolšantāžas tad, kad situācija frontē ir slikti.

Jānis Karlsbergs: Pēc būtības tas ir tas, ko es arī teicu, jā, mēs neredzam šos panākumus, jā, mēs neredzam arī it kā ukraiņu izrāvienu. Bet, ņemot vērā to milzīgo cilvēku masu un kaut kādu ekipējumu, ko viņi bija, nevar, tā teikt, sakasījuši saviem mobilizētajiem karavīriem, panākumu nav. Mēs tiešām runājam joprojām par Bahmutu, par ielām.

To nekādi nevar saukt par panākumu iepretim potenciālam uzbrukumam. Mēs runājam no Krievijas viedokļa par lielām nepatikšanām. Tāpēc man arī secinājums ir, ka jau gatavojoties šīm nepatikšanām, tas ir kārtējais Putina izmisuma kliedziens: "Apstājieties, tas ir bīstami, es esmu traks."

Jānis Karlsbergs ir ATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra Politikas un publikāciju nodaļas vadītājs. Pirms tam bijis valsts sekretāra vietnieks, politikas direktors Latvijas Aizsardzības ministrijā, kur viņa atbildības jomas bija Latvijas aizsardzības un drošības politika plānošana un koordinēšana, bruņoto spēku ieguldījumu starptautiskajās militārajās operācijās pārraudzība. Aizsardzības ministrijā vadīja starptautisko attiecību un divpusējās militārās sadarbības projektus. Bijis aizsardzības padomnieks Latvijas misijā starptautiskajās organizācijās, kā arī arī bijis Latvijas aizsardzības padomnieks Eiropas Drošības un sadarbības organizācijā Vīnē, Austrijā, un vēlāk arī vadījis Latvijas Aizsardzības ministrijas pārstāvniecību NATO un Eiropas Savienībā Briselē.