Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar bijušo Latvijas Valsts prezidentu Egilu Levitu par to, vai Putinu un Krieviju kādreiz tiesās, vai starptautiskajām tiesībām šobrīd jāpārziemo un ko nozīmētu reālpolitisks virziens Latvijas politikā.

Kopš kara sākuma Ukrainā un vēl vairāk pēc ASV prezidenta Trampa paziņojumiem attiecībā uz Grenlandi un Panamas kanālu vai Kanādu kā vēl vienu ASV štatu no jauna izvirzījies jautājums, kas īsti ir starptautiskās tiesības? Putins ar uzbrukumu Ukrainai radikāli uzbruka arī starptautiskās tiesiskās kārtības nākotnei. Kad ASV balsoja pret Eiropas veidoto ANO Ģenerālās asamblejas rezolūciju, kurā nosodīta Krievijas agresija Ukrainā, ASV izvairījās šajā balsojumā no Maskavas kritikas. Balsojums, kurā tā nostājās vienā pusē ar savām aukstā kara ienaidniecēm, radīja sašutuma vilni Rietumos. Un radās jautājums, vai un kādas starptautiskās globālās tiesības tiek respektētas? Starptautiskā krimināltiesa izdevusi gan Putina aresta orderi, taču, vai Putins tiks arestēts, ir jautājums. Kā starptautisko tiesību realizācija strādās un vai šādos "tumšajos laikos" starptautisko tiesību argumentiem ir kāda nozīme? 

Pirms kāda laika, šķiet, marta sākumā, jūs publicējāt portālā "Delfi" rakstu, kura virsraksts bija "Pamazām kļūst redzamas Krievijas tribunāla aprises". Vai tas bija ironisks apgalvojums? Vai patiešām jūs teiktu, ka mēs redzam, ka šāds tribunāls ir iespējams? 

Egils Levits: Ir panākta vienošanās, kāda varētu būt šī tribunāla konstrukcija.   Pie tās grupa valstu, tā saucamā CORE grupa, apmēram 40 valstis, galvenokārt  Rietumalstis, ir strādājušas divus gadus.   Marta sākumā panākta zināma vienošanās, kāda tā konstrukcija var izskatīties. Tādēļ runa vēl ir tikai par aprisēm. 

Tas vēl nenozīmē, ka šis tribunāls jau ir izveidots.  Tur ir vēl diezgan tāls ceļš ejams. Tagad ir noiets tikai pusceļš. Bet katrā ziņā tagad ir aptuveni zināms, kāds šāds tribunāls varētu izskatīties, kāda būtu tā kompetence, kāda būtu tā struktūra.

Tas ir diezgan liels panākums starptautiskajām tiesībām.  Starptautiskās tiesības ir viens no spēkiem starptautiskajās attiecībās, bet blakus tām ir arī politisks spēks. Bet atšķirībā no valsts “iekšpuses”, kur visai valsts darbībai ir jāatbilst tiesībām, starptautiskajās attiecībās tas tā diemžēl nav. Tiesības ir viens no spēka vektoriem, bet tikai viens no vairākiem.  Bet ir arī citi vektori - it sevišķi, reāls militārs spēks.  Tāpat ir arī mēģinājumi pārkāpt šīs tiesības. Starptautiskās tiesības, es teiktu, vienmēr cīnās par savu vietu starptautiskajās attiecībās starp valstīm.

Vācu žurnālā "Der Spiegel" jūsu kolēģis, Ķelnes universitātes profesors Klauss Kress bija norādījis apgalvojumu, ka mēs esam liecinieki pārejai uz jaunu pasaules kārtību, kurā starptautisko tiesību vietā stājas spēcīgāko tiesības. Un vai jūs piekristu tam? Un ko tas maina, it īpaši mazu valstu modelī, kur tām būtu jāaizstāv savas tiesības, līdzīgi kā to dara Ukraina.

Egils Levits: Patlaban parādās nevis spēcīgāko valstu tiesības, bet gan spēcīgāko valstu vara, tātad varas pārsvars pār tiesībām. Tiesības ir tādas, kādas tās ir radītas, un tās var tikt grozītas tikai noteiktā, tiesiskā veidā.  Katrā ziņā, katru tiesību pārkāpumu mēs nevaram uzskatīt kā jaunu pagriezienu, jaunu tiesību avotu.  Tas ir un paliek pārkāpums. Bet šādi pārkāpumi notiek. Tādēļ starptautiskajās attiecībās ļoti būtiski ir tas, vai ir kāda reāla vara, kas šos pārkāpumus mēģina novērst.

 Pēc Otrā pasaules kara bija izveidota šāda līdz šim joprojām pastāvošā kārtība, jo toreiz visa pasaule redzēja to katastrofu, kas notiek, ja nav šāda tiesiskā kārtība. Hitlers un viņa sabiedrotie ne par kādu tiesisko kārtību nedomāja, vienkārši to pārkāpa, kas noveda pasauli, Eiropu it sevišķi, līdz katastrofai.  Tādēļ bija vēlme šādas  katastrofas vairs nepieļaut, un tika izveidota šī starptautiski tiesiskā kārtība, kas darbojas faktiski līdz šodienai.  Perfekti šī kārtība nekad nav darbojusies, bet lielā mērā tā tomēr darbojās.

 Patlaban izskatās, ka vairākas lielas valstis vēlas šo kārtību mainīt un vienkārši darīt to, ko tās vēlas, neraugoties uz starptautiskajām tiesībām. Tā ir jauna situācija.  Protams, šīs valstis ir svarīgas un lielas, bet tās nav vienīgās pasaulē. Daudz kas būs atkarīgs arī no tā, vai pārējās valstis to pieļaus un akceptēs, vai arī mēģinās pretoties šādiem pārkāpumiem. Es runāju galvenokārt, protams, par Eiropu.

"The Economist" bijušais komentētājs Edvards Lukass rakstīja, ka Tramps tic pasaulei, kurā spēks ir taisnība, stiprie dara, ko var, un vājie pieņem neizbēgamo. Tāpēc mēs varam aizmirst cildinās atsauci uz pagātnes upuriem un kopīgām vērtībām. Principā tas ir apgalvojums, ka mēs šobrīd nevaram paļauties, ka ASV būs tāds partneris, kurš iestāsies par tām starptautiskajām tiesībām, kuru veidošanā pēc Otrā pasaules kara tie bija būtiski izveidotāji un spēlētāji. 

Egils Levits: Amerikas Savienotās Valstis bija vadošais spēks šīs tiesiskās kārtības izveidē pēc Otrā pasaules kara. Tagad Amerikas Savienotās Valstis ļoti strauji maina savu pozīciju, savu attieksmi pret šo kārtību.   Patlaban mēs atrodamies tādā dezorientācijas situācijā. Līdzšinējās starptautiskās tiesības, protams, vēl darbojas, un mēs varam pēc tam vadīties, mums vajadzētu pēc tam vadīties. Vienlaicīgi ir lieli spēlētāji, kuri pārkāpj šīs tiesības, un griba un vēlme no citiem lieliem spēlētājiem to nepieļaut, patlaban tā īsti nav redzama.

Ja šī attīstība turpināsies un nostiprināsies, tad mēs varam teikt, ka Rietumi būs sašķēlušies divās lielās daļās - Amerikas Savienotās Valstis no vienas puses un Eiropa un citas Rietumvalstis no otras puses - tur vēl nāk klāt Kanāda, bez tam, interesanti, arī četras Klusā okeāna valstis - Japāna, Koreja, Austrālija, Jaunzēlande, kuras faktiski arī balstās uz tām pašām vērtībām.  

Mēs Eiropā esam dilemmas priekšā, ko darīt. Un šeit man jāsaka, ka Eiropa līdz šim savu potenciālu - politisko potenciālu un militāro potenciālu - nav attīstījusi, kaut gan tai tomēr ir ļoti liels ekonomiskais potenciāls - 15% no pasaules kopprodukta ražo Eiropā. 15% ir liels resurss, apmēram tāpat kā Amerikas Savienotajā Valstīm un Ķīnai. Tātad ekonomiski viens no lielajiem spēlētājiem.

Turpretim politiski Eiropa uz starptautiskās skatuves piedalās margināli. Mēs varam redzēt, ka tagad Amerikas Savienotās Valstis un Krievija, bet arī Ķīna faktiski mēģina Eiropu vēl vairāk "noslaucīt" no starptautiskās skatuves. Jautājums - kā Eiropa reaģēs?  Jau teicu, ka Eiropai ir liels ekonomikas potenciāls. Tādēļ, ja Eiropa turpmāk grib līdzrunāt, un pat ne tik daudz, lai noteiktu pasaules kārtību, bet lai vismaz nosargātu savu iekšējo kārtību un dzīvesveidu, tai ir jātransformējas.  Tai ir  jātransformējas par pasaules lielvaru, par pasaules spēlētāju, izmantojot savu ekonomisko potenciālu, kuram jānāk klāt militārajam potenciālam un politiskajam potenciālam.

Latvijas Valsts prezidents Egils Levits ir latviešu jurists un politologs. Dzimis Rīgā,1955. gadā, absolvējis Rīgas 2. vidusskolu, tad ar ģimeni emigrējis uz Vāciju, kur studējis Hamburgas universitātes Juridiskajā fakultātē un Filozofijas un sabiedrisko zinātņu fakultātē politikas zinātni. Aktīvi piedalījies Latvijas valsts atjaunošanā 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā, bijis Latvijas Tautas frontes domes un Pilsoņu kongresa loceklis. Pirmais Latvijas tiesnesis Eiropas Cilvēktiesību tiesā un pirmais Latvijas tiesnesis Eiropas Savienības tiesā. Daudzu būtisku likumprojektu līdzautors. 

Levits ir arī vairāku zinātnisku publikāciju autors par valststiesību, administratīvo tiesību, cilvēktiesību un demokrātijas jautājumiem. Izstrādājis daudzus atzinumus Saeimai, Ministru kabinetam, ministrijām, Satversmes tiesai un citām valsts pārvaldes iestādēm, kā arī Eiropas Savienības un starptautiskajām institūcijām.