Raidījumā Brīvība bulvāris saruna ar Latvijas prezidenti no 1999. gada līdz 2007.gadam Vairu Vīķi-Freibergu par prezidenta institūtu Latvijā, par vēstures variantiem, par prezidenta nozīmi drošības politikā mūsdienās, līderismu un jaunāko laiku vēstures mācībām.

Latvijas parlaments maijā vēlēs jaunu Valsts prezidentu, sesto pēc kārtas kopš valstiskās neatkarības atjaunošanas. Raidījuma viešņa Vaira Vīķe-Freiberga Valsts prezidentes amatā bija no 1999. līdz 2007. gadam. Prezidentūras laikā viņa aktīvi piedalījās valsts tiesisko pamatu nostiprināšanas procesā, iestājusies par Latvijas ārpolitikas interesēm, palīdzot gan Latvijas iestāšanās procesā Eiropas Savienībā, gan NATO. Bijusi arī ANO ģenerālsekretāra īpašā sūtne reformu jautājumos un arī Baltijas valstu kandidāte ANO ģenerālsekretāra amatam. Šoreiz saruna par to, ko prezidents var un ko nevar ietekmēt Latvijas un pasaules procesos.

Kas būtu tās prioritātes gan attiecībā uz iekšpolitiku, gan arī attiecībā uz ārpolitiku, kuras būtu nākamajam prezidentam visbūtiskākās?

Vaira Vīķe-Freiberga: Satversme jau sniedz ietvaru, kurā prezidentam ir jādarbojas, un nosaka to, ka mēs esam parlamentāra republika un nevis prezidentāla. (..) Parlamentārā republikā Satversme prasa vispirms prezidentam būt politiski neitrālam, viņš vai viņa nepārstāv jebkādas politiskās partijas. Otrkārt, viņam nedod nekādu izpildvaru un it īpaši, varētu teikt, nelaiž viņu naudas lietām ne tuvumā. 

Tas bija savā ziņā skumji un reizē amizanti, es apbraukāju visu Latviju, biju vietējās pašvaldībās, pēc tam man bija tikšanās visur ar iedzīvotājiem un viņi man uzstādīja visādus jautājumus un ļoti bieži sūdzējās, kāpēc mums ir tik zemas pensijas.

Ja nu ir viens cilvēks valstī, kam nav nekāda teikšana par to, cik lielas ir skolotāju algas vai cik lielas ir vecuma pensijas, visbālākais sakars ar naudu, tad tas ir prezidents. Tā ir izpildvaras privilēģija.

Prezidentam pēc Latvijas Satversmes ir tiesības Saeimai atgriezt otrreizējai caurlūkošanai visus likumus, izņemot, uzminiet - kuru - budžetu.

Bet ir divas jomas, kur prezidentam ir īpašas varas elementi, un tās ir ārlietas un drošība.

Tās ir ļoti svarīgas. Katrā ziņā, ja prezidentam nebūtu bijusi šī iespēja it īpaši aktīvi rosīties ārlietu un drošības jautājumos, tad mums bija tādi brīži, ka pavīdēja iespēja, ka Latvija nekļūtu par NATO locekli, jo bija vairāki elementi, kas neatbilda tām prasībām, kas bija vajadzīgas. Bija gan jāpārliecina mūsu politiķi atbildēt šīm prasībām un darīt to, ko sagaida NATO, un pārliecināt esošo dalībvalstu līderus, militāros, no vienas puses, bet galvenokārt politiskos līderus par to, ka, ja mēs esam gatavi.

Jūs esat teikusi vairākkārt, ka Latviju pa matu tiesu..., varēja nekļūst par NATO dalībvalsti.

Vaira Vīķe-Freiberga: Es strādāju melnās miesās, jo es redzēju to kalnu pretargumentu, kas bija - priekš kam mums tas vajadzīgs? Man viens amerikāņu senators teica, ko lai saka saviem vēlētājiem, ja jums uzbruks Krievija un jūs būsiet NATO locekļi, maniem vēlētājiem būs jāsūta savi dēli un meitas iet un mirt par jūsu zemi. Es saku, bet jūs taču esat jau sūtījusi savus dēlus un meitas daudz neizdevīgākās vietās, kā, piemēram, Vjetnamā, kur jums galīgi nevajadzēja būt. 

Katram savos vārdos un atbilstoši viņa interesēm un intelektuālajam līmenim es pavadīju ļoti garas stundas, kā saka, lobējot šo Latvijas ideju - tas būs jūsu drošībai, tas nāks par labu. Redziet, teikt viņiem - mēs gribētu būt drošībā, lūdzu, esiet tik labi, sargājiet mūs, tas ir tāds arguments, kas iet tik tālu un ne tālāk.

Šobrīd Latvija ir NATO, nākamajam prezidentam šis jautājums kādā ziņā būs tikpat svarīgs?

Vaira Vīķe-Freiberga: Viņam jābūt nomodā par to, lai Latvija neiemieg, lai Latvijas drošības spēki neiemieg, un tagad ļoti daudzas Eiropas valstis ir konstatējušas, kā es skatos, piemēram, internetā dažādās debašu programmās no dažādām valstīm, kur pensionēti franču ģenerāļi saka: mēs esam savus bruņotos spēkus un nolaiduši līdz kliņķim. Par Zviedriju paši zviedri mazāk izsakās, bet citi saka, kas bijuši NATO ģenerāļi, saka: Zviedrija savus bruņotos spēkus ir nolaidusi līdz kliņķim, Bundesvērs vispār ir ēna no tā, kas kādreiz Bundesvērs bija.

Bija tāds periods, kad bija cerība, ka Krievija būs miermīlīga, ka krievi darīs to pašu, ko tās republikas, kas viņai gar tuvo robežu, kas kļuva par demokrātiskām valstīm. Kamdēļ mums ieguldīt savā drošībā, ka mēs varam ieguldīt citās lietās, kas varbūt tautai labāk patiks. Bet drošība ir kaut kas, kur ir jāiegulda vienmēr.

Viens no manā izpratnē prezidenta pienākumiem Latvijā, ņemot vērā Latvijas vēsturi un ģeogrāfisko novietojumu, kas nemainīsies nākotnē, būs, tā tiešām ir prioritāte numur viens, rūpēties par to, lai mūsu izpildvara un mūsu aizsardzība turētos līmenī un turētos līdzi mūsu sabiedrotajiem, un lai šī sadarbība ar mūsu sabiedrotajiem turpinātos.