Kā Latvijas mūsdienas atspoguļos nākotnes vēsturnieki un kādēļ padomju laiki būtu jādēvē par okupācijas laikiem? Par Latvijas vēsturiskās un mūsdienu politiskās elites līdzībām un atšķirībām raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar vēstures zinātņu doktoru, Latvijas Nacionālās enciklopēdijas galveno redaktoru Valteru Ščerbinski.

Ir uzskats, ka katra jauna vēsturnieku paaudze pārraksta vēsturi no jauna, kam, jūsuprāt, būtu jāpievērš uzmanība?

Valters Ščerbinskis: Es teiktu, ka militārā vēsture ir diezgan izpētīta, politiskā vēsture šajā periodā ir diezgan izpētīta. Protams, pa laikam rodas jautājumi varbūt kādu lieta niansētāk aplūkot, pārskatīt, pārvērtēt. Sevišķi vācbaltiešu konteksts, liekas, ir nedaudz novārtā atstāts. Bet  tajā pašā laikā , runājot par lielām lietām, es teiktu, ka varbūt tādas lielas pārmaiņas vēstures interpretācijā, vienkāršiem vārdiem runājot, pārrakstīšanā šobrīd nav nepieciešamas un varbūt nav iespējamas. Tajā pašā laikā lauks, kas ir diezgan balts, ir saistīts lielā mērā ar tās sabiedrības dzīvi vienkārša cilvēka līmenī, cilvēku attiecību līmenī. Jautājums par to, ko pētīt, ir viens, jautājums, kā interpretēt to, kas ir, savādāk, ir otrs.

"Padomju laiki vai padomju okupācijas laiki, nerunājot par tiem 50 gadiem, mēdz lietot dažādus apzīmējumus - krievu laiki, Padomju Savienības laiki, okupācijas laiki, bet visplašāk padomju laiki. Šī vārdu savienojuma popularitāte lielā mērā atspoguļo to, ko mēs, sabiedrība, saprotam ar šo aizgājušo laikmetu. Jēdziena apzīmējumus norāda arī uz attiecīgā jēdziena saturu. Padomju laiki ir visai neitrāls jēdziens, kas neietver sevī emocionāli negatīvo saturu, ko radījis šis totalitārais režīms. Šie vārdi var palīdzēt aizmirst vai arī nekad neuzzināt šī necilvēcīgā režīma īsto dabu." Tā izdevumā "Domuzīme" rakstīja vēsturnieks Valters Ščerbinskis.

Pēc jūsu domām valodā jau diezgan precīzi lietojot būtu jānorāda, ka mēs runājam nevis par padomju laiku, bet padomju okupācijas periods vai tamlīdzīgi.

Valters Ščerbinskis: Es tā arī daru, un es sagaidītu, ka gan žurnālisti, gan citi darbinieki ik pa laikam atcerētos, ka mums tomēr sabiedrībā ir piekrišana vēsturnieku viedoklim, ka Latvija bija okupēta. Nešaubīgi. Šis vārds "okupēts, okupācija" nes līdzi negatīvu kontekstu. Un šim laikam, šim periodam kopumā, neatkarīgi no tā, ka cilvēki dzīvoja, iemīlējās, svinēja dzimšanas dienas un varbūt kāds prēmijas saņēma, var saistīties ar kaut kādām labām atmiņām. Skaidrs, ka tā ir jebkuros apstākļos, cilvēks iemācās izdzīvot un saskatīt labās lietas, bet, no otras puses, lielās lietas (..) ir ārkārtīgi svarīgi saprast. 

Lielā, svarīgā lieta ir tāda, ka mēs bijām okupēti. Mēs kā nacionāla valsts, kā neatkarīga Latvijas valsts pārstājām eksistēt de facto, otrs punkts, ka mēs nebijām brīvi. 

Bieži vien, spēlējoties ar vārdiem un valodu, lieto vārda brīvības cīņas, un brīvības cīņas, lieto gan par Neatkarības karu, gan par neatkarības atgūšanas procesu 90. gadu sākumā. Es uzskatu, ka tā lielā atšķirība ir, ka 1918. - 20. gadā tās nevarēja būt brīvības cīņas. Tas, ka kāds dzejnieks tās ir nosaucis par brīvības cīņām, ir labi, bet tas neatbilst patiesībai, jo cilvēki jau bija brīvi pirms tam. Arī 1917. gadā cilvēki bija brīvi. Savukārt 90. gadā, 1989. un 1988. gadā mēs nebijām brīvi, mēs atradāmies totalitārā režīmā, kurā bija neiedomājami ierobežojumi. Cilvēki dzīvoja, teiksim, ar kājām gaisā, salīdzinot ar šodienu.

Man ir bažas, ka pakāpeniski atmiņas pazūd, un, protams, varbūt kaut kur cilvēciski labi, ka paliek labas atmiņas un sliktās aizmirstas, bet nedrīkst aizmirst arī sliktās. 

Vēstures politika ir sarežģīta lieta. No vienas puses, protams, vārdu politika mēs varam piekabināt jebkam. Mēs varam runāt par putnkopības politiku, varam runāt par kuģu būvēšanas politiku un varam runāt arī par vēstures politiku. Bet vēstures politikas saturs, protams, demokrātiskā valstī atšķiras no totalitāras vai autoritāras valsts. Arī autoritārā valstī pēc 1934. gada ļoti sistemātiski tika veicināta vēsture, bet veicināta noteiktā virzienā, varbūt nepasakot brutāli priekšā, kas tiem vēsturniekiem ir "jāatklāj", bet, no otras puses, akcentējot, nepārprotami dodot signālus, ka jūs iegūsiet un būsiet sekmīgi, ja izdarīsiet tādus un tādus secinājumus, vai uzgleznosiet Viestartu gleznā. 

Demokrātiskā valstī ir apstākļu nodrošināšana brīvai pētniecībai. Brīvai pētniecībai un, iespējams, ja valsts lielās politikas veidotāji jūt, ka ir kaut kādas lietas, kur mums ir kaut kādas neskaidrības, šīs neskaidrības var noskaidrot tikai profesionāli vēsturnieki.