Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar ukraiņu teātra režisoru Vladu Troicki par to, kā strādā Krievijas realizētais hibrīdkarš pasaulē un vai māksla var mazināt manipulāciju iedarbību uz cilvēkiem, un kāds teātris kara laikā ir iespējams.

Nacionālajā teātrī ukraiņu režisors Vlads (Vladislavs) Troickis uzvedis izrādi "Karalis Ibī un citi zvēri", kuras anotācijā likts sava veida brīvības manifests: tu dzīvo brīvā, neatkarīgā valstī, bet nezini, vai tādā dzīvosi rīt, jo tev liekas, ka tavas cilvēktiesības un izvēles brīvība ir pašsaprotamas un to sargā tava valsts, bet valsts esi tu pats. Vai tu proti sevi pasargāt no demagoģijas un manipulāciju priekšā? 

Vlads Trockis kopš kara sākuma Ukrainā pārcēlās dzīvot uz Franciju un šogad, augustā, pārcelsies dzīvot atpakaļ uz Ukrainu, lai tur veidotu savu teātri.

Savu teātra izrādi, jo esat iestudējis Nacionālajā teātrī, jūs saucat par manifestu. Māksla nav tikai izklaide, tā ir arī būtiska pretošanās forma.

Vlads Troickis: Māksla piederas pie politiskās dzīves. Bieži vien spekulē, ka politika ir nošķirta no mākslas. Taču, kad domāju par īstu mākslu, kas iekustina gan sirdi, gan prātu, tā ir politiska. Māksla, kas neiekustina ne sirdi, ne prātu, ir slikta māksla. Tāpēc es domāju, ka ir tikai viena nianse. Ja mākslinieks saprot, ko grib pateikt un jūtas atbildīgs par savu teikto. Es domāju, nav daudzi cilvēki, mākslinieki, kas domā par patiesu atbildību, jo šobrīd laiks, manuprāt, ir tik bīstams, tik īsts. Es jūtu, ka viss vecais ir iznīcināts ārkārtīgi strauji. Un, ja mēs neaizstāvēsim savu nākotni un nepretosimies šim iznīcības procesam… Šis laiks ir nedaudz līdzīgs kā pirms Otrā pasaules kara: brūnais neofašisma, neonacisma vilnis visā pasaulē, Eiropā – ļoti nopietna šī politiskā kustība, labējo un kreiso radikāļu partijas. Krievija izmanto ļoti nopietnu tehnoloģiju - manipulācijas, fragmentē, sadrumstalo sabiedrību. Es nezinu, varbūt jūs zināt šo tehnoloģiju, ko sauc "metodologi".

Ščedrovickis, šīs kustības izveidotājs, bija 20. gadsimta vidus filozofs un polittehnologs. Un tagad Krievija izmanto šo metodologu tehnoloģiju, lai cilvēkus reflektoriski vadītu.

Kāda ir šīs tehnoloģijas būtība?

Vlads Troickis: Tā ir ļoti vienkārša. Kad es par to dzirdēju pirmo reizi, es domāju - tie ir kaut kādi konspiratori, masoni, tas izklausās pavisam dīvaini. Taču, kad izlasīju pašu tekstu, būtība ir ļoti vienkārša. Būdams režisors, es saprotu, ka tā ir ļoti vienkārša metode. Viņi atrod sabiedrībā kādu sāpīgu punktu, izveido kādu "trigerpunktu" un sistemātiski spiež uz šiem sāpīgajiem punktiem. Un galvenais šīs darbības mērķis ir saņemt nopietnu reakciju. Kas notiek, kad sabiedrībai sistemātiski spiež vienu punktu? Vairums cilvēku izjūt stresu, jo tas aizskar kaut kādu…

Iekšējo pasauli?

Vlads Troickis: Jā. Un brīdī, kad darbojas emocionālā reakcija, tava galva nestrādā, tu darbojies uz emocijām. Tas rada sabiedrību ar tādiem kā burbuļiem, kas izveidojas ap šiem trigeriem. Un te ir divas lietas: sistemātiski grūdieni trigerpunktā un ziņas, kas visbiežāk ir negatīvas. Jo tā ir klikšķu ēsma un ir viegli piesaistīt vairāk cilvēku, ja drukā vai stāsta kaut kādas nelāgas ziņas.

Eiropā mēs to saucam par hibrīdkaru jeb informatīvo karu.

Vlads Troickis: Tā ir manipulēšana. Kad es runāju ar specdienestu pārstāvjiem Ukrainā, viņi teica, ka šajā Krievijas operācijā piedalās kādi 100 tūkstoši Eiropas pilsoņu – nevis krievi. Turklāt tas nenotiek zem Krievijas karoga, tas var būt zem patriotisma karoga, zem ekoloģijas karoga, zem dažādiem karogiem. Turklāt nav nepieciešams šiem cilvēkiem maksāt, tie ir kaut kādi "noderīgie idioti" – šo terminu 20. gadsimta sākumā izdomāja Ļeņins. "Noderīgie idioti". Es atceros to, kā Herberts Velss, Romēns Rolāns, Lions Feihtvangers paviesojās Padomju Savienībā un teica: "Cik lieliski!" Šī romantiskā kreiso ideja… Tajā pašā laikā Ukrainā bija holodomors un gulags pa visu Padomju Savienību. Taču daudzas romantiskas domas par kreisajām idejām, par komunismu un tā tālāk – Eiropā tās nostrādāja. Un tagad tas turpinās. Jo visa tā antikoloniālisma kustība, nereti arī ekoloģisma kustība, sabiedrības kreisais spārns, viņi tikai gādā par to, lai sabiedrībā pastāvētu atšķirīgi informācijas burbuļi ap šiem trigerpunktiem. Kas notiek pēc tam? Viņi strādā vienlaikus gan ar labējiem radikāļiem, gan kreisajiem radikāļiem. Kreisie radikāļi vairāk ilgojas pēc KGB stāstiem un tas joprojām strādā. Ar labējiem radikāļiem viss aizsākās 21. gadsimta sākumā, kad Dolgins Sanktpēterburgā sarīkoja Eiropas un pasaules labējo radikāļu kustības kongresu. Tagad viņi maksā nelielas summas – daudz ne –, taču viņi dod tehnoloģijas.

Vlads Troickis ir ukraiņu režisors un producents. Ukrainā pirmā neatkarīgā teātra "Dakh", kā arī postfolka grupas "DakhaBrakha" un frīkkabarē "The Dakh Daughters" izveidotājs, starpdisciplinārā mūsdienu mākslas festivāla "Gogolfest" dibinātājs un mākslinieciskais vadītājs, kultūras iniciatīvas "Antidots"  izveidotājs. Pēc pilna mēroga kara sākuma Ukrainā viņš kopā ar savu teātri pārcēlās uz Francijas ziemeļiem Normandijā. Pēdējos trijos gados viņa māksliniekiem bija vairāk nekā 300 uzstāšanās visā pasaulē. Iiestudētas izrādes Šveicē, Latvijā, Ungārijā, Vācijā, Gruzijā.