Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politikas zinātnes profesori un drošības eksperti Žanetu Ozoliņu par otro Auksto karu, par transatlantiskās pasaules izmaiņām un Eiropu kā globālu lievaru.

"Otrais Aukstais karš, manuprāt, ir daudz vairāk piepildīts ar risku un nezināmajiem, kā tas bija pirmajā Aukstajā karā, jo tur bija divi šie skaidrie spēlētāji un pārējie tikai piespēlēja, piedziedājumu padziedāja līdz. Šobrīd mēs nezinām, kāds kuru dziesmu dziedās, jo, piemērām, arī par Trampu mēs varam šobrīd runāt, ka tās kustības dažubrīd izskatās dīvainas, bet kaut kādu rezultātu viņas nes. Es šobrīd nevērtēju to rezultātu, iznākumu. Bet kaut kāda kustība notiek. Tad ir jautājums, vai tā kustība, kas notiek pasaules politikā, ir viņa tālredzīgās stratēģijas taktiskie soļi, vai savukārt tā ir tāda spēlēšanās," analizē Žaneta Ozoliņa.

Transatlantiskā pasaules kārtība būtiski mainās, pagājušās nedēļas izskaņā rakstīja Karls Bilts, bijušais Zviedrijas premjerministrs un ārlietu ministrs. Izskan versija, ka ir diezgan skaidrs, ka dzīvojam vai dzīvosim jaunā otrajā aukstajā karā. Kas šajā aukstajā karā ir Eiropa, Latvija un kas ir šī iespējamā jaunā aukstā kara robežas?

Vai jūs piekrītat apgalvojumam, ko, šķiet, izteica skotu republikāniski orientētais vēsturnieks Nils Fergusons, ka mēs šobrīd atrodamies otrajā Aukstajā karā? Ja mēs esam šajā aukstajā karā, kādā veidā tie iepriekšējie aukstā kara spēlētāji ir spēlētāji arī šajā reizē?

Žaneta Ozoliņa: Es noteikti piekristu viedoklim, ka mēs esam otrajā Aukstajā karā, tikai es nepiekrītu tiem, kas saka, ka tas Aukstais karš ir sācies vai nu tagad ar Trampa atnākšanu, vai ka tas ir sācies 2022. gadā. Tas otrais Aukstais karš sākās 2014. gadā, kad notika Krimas okupācija. Kas faktiski bija pirmais pieteikums tam, ka starptautiskā tiesiskā sistēma un paļaušanās uz starptautiskajām tiesiskajām normām, kas bija lielais pieteikums pēc pirmā Aukstā kara beigām, nedarbojas. Respektīvi, tā sistēma, kas tika veidota 20 gadu garumā, tā nav derīga šajā brīdī. 

Mēs arī varam vērot gan hibrīdkara uzplaukumu "visā savā krāšņumā"; mēs redzējām Krievijas uzvedības maiņu, kura nevis nopietni ņem sankcijas, bet smejas par tām; mēs redzējām Rietumu apjukumu, kas nesaprata, kas notiek, ko darīt un kā rīkoties. Es teiktu, ka sākuma līnija būtu 2014. gads. 

Bet tad ir jautājuma otra puse, kā uzvedas tie tradicionālie spēlētāji. U šeit stāsts tiešām ir ļoti interesants. Pirmajā Aukstā kara periodā bija divi spēlētāji, pārējie tikai piespēlēja. Šobrīd situācija ir atšķirīga, un tas atšķirīgais veidojas dažādu aktieru izkārtojumos. Piemēram, Amerikas Savienotās Valstis šobrīd jūtas ļoti komfortabli, strādājot, sarunājoties ar diktatoru Putinu, kas savā ziņā ir tāds autoritatīvo līderu klubiņš, kas veidojas, kur viens otra mentalitāti saprot visai labi. Bet tā saucamie draugu klubiņi pa šiem gadiem ir mainījušies. Ja mēs raugāmies kaut vai uz Amerikas Savienoto Valstu sabiedrību, tad Aukstā kara apstākļos prezidenti parasti tika atbalstīti viņu ārpolitiskajās un drošības stratēģijās, veidojot attiecības ar Padomju Savienību. Savukārt šobrīd Amerikas sabiedrība ir sadalīta: ir sabiedrības daļa, kurai joprojām patīk Tramps, tādēļ, ka viņš rūpēsies par ekonomiku, viņš rūpēsies par ienākumiem, un ārpolitika ir mazsvarīga, galu galā Amerikai ir laiks aiziet prom no dažādiem pasaules reģioniem un pievērsties vairāk izolacionismam. 

Bet tad ir otra sabiedrības daļa, kura ir apjukusi, kura nav apmierināta, daļa sāk izteikt skaļus protestus, kuri pagaidām gan ir minimāli un arī politiskajā līmenī visai kusli, tomēr tas pretestības līmenis sāk pieaugt. Faktiski šobrīd, otrajā Aukstajā karā, ASV prezidentam nav pārliecinoša atbalsta savā valstī. 

Otrs tā saucamais "draugu pulciņš", kas pieslējās Amerikas Savienotajām Valstīm, tā bija Eiropa, galvenokārt Eiropas Savienība, Rietumeiropa. Arīis jēdziens transatlantiskās attiecības nāk no šīs tradicionālās partnerības, kas tika veidota caur NATO, kas tika veidota caur divpusējiem līgumiem starp dažādām Rietumeiropas valstīm un ASV, kuras faktiski teica - jā, mēs esam tā valstu kopiena, kas stāv uz vērtību principiem, un mēs esam tie, kuri šajos sarežģītajos brīžos pret otro Aukstā pasaules karu polu faktiski "vienosies kopējā dziesmā", stāvēs vienās pozīcijās.

Tad šobrīd būs jāaizmirst šāda liberālā pasaules kārtība, jānoliek pagātnē un jādomā par kaut kādu reālpolitiku?

Žaneta Ozoliņa: Tieši tā. Atšķirība ir, ka tradicionālā transatlantiskā kopiena, ne velti tas apzīmējums kopiena - visi kopā pret Padomju Savienību - šobrīd sāk šķobīties.

Es negribētu teikt, ka transatlantiskā kopiena ir pilnībā sabrukusi. Laikam tas galējais scenārijs būtu tajā brīdī, ja Tramps pateiktu Kongresam balsot par ASV izstāšanos no NATO. Tad mēs teiktu - jā, esam "ziepēs". 

Šajā brīdī ir viedokļu sadursmes, vērtību sadursmes, priekšstatu par pasaules kārtību sadursmes, savstarpējās uzticēšanās, es negribētu teikt krīze, bet risks, apdraudējums. 

Eiropa šobrīd ir, pateicoties "Trampa izolacionismam", ir iestumta savā eiropeiskā izolacionismā, un viņai ir jāsāk domāt vairāk par savu drošību, par savu aizsardzību un par savu darbošanos pašai, balstoties uz saviem priekšstatiem, pamatiem un arī riska izpratni. 

Un mainās arī citi spēlētāji, piemēram, Ķīna, kurai būs ļoti liela loma. Ja mēs dzirdam, ko saka Tramps, mēs dzirdam, ko saka Putins, Sjī [Ķīnas līderis] šobrīd klusē, ar Austrumu gudrības ja pieredze vēro, kā šie "divi puiši" savā starpā sarunāsies, kas tur beigās iznāks, kuram pieslieties, ar kuru runāt, ar kuru nerunāt. 

Faktiski šobrīd otrais Aukstais karš, manuprāt, ir daudz vairāk piepildīts ar risku un nezināmajiem, kā tas bija pirmajā Aukstajā karā, jo tur bija divi šie skaidrie spēlētāji un pārējie tikai piespēlēja, piedziedājumu padziedāja līdz. Piemēram, arī pa Trampu mēs varam šobrīd runāt, ka tās kustības dažbrīd izskatās dīvainas, bet kaut kādu rezultātu viņas nes. Es šobrīd nevērtēju to rezultātu, iznākumu. Bet kaut kāda kustība notiek. Tad ir jautājums, vai tā kustība, kas notiek pasaules politikā, ir viņa tālredzīgās stratēģijas taktiskie soļi, vai savukārt tā ir tāda spēlēšanās?

Žaneta Ozoliņa ir Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu institūta vadošā pētniece, vairāk nekā simts publikāciju autore, kas veltītas drošības politikas dažādiem aspektiem. Pēdējo gadu pētījumi veltīti krīzes komunikācijai, drošības uztveres subjektīvajiem aspektiem un Eiropas Savienības ārējai un drošības politikai. Latvijas Transatlantiskās organizācijas valdes locekle.