Bērnu grāmatu ieteicējs. 18.epizode. Šodien Burtu Burvja īrnieki lasīs Hermaņa Paukša asprātīgo grāmatiņu ar mākslinieces Anitas Paegles ilustrācijām "Sveiks, Zaķi Laupītāj" un Vijas Gunes sirsnīgo "Aitu pasaku" ar mākslinieces Ineses Nātriņas zīmējumiem.

Sveiks, Zaķi laupītāj!

VOLDIS:                      Vai jūs zināt, cik dienu gadā?

PRINCESE:                365, bet garajā gadā 366.

VOLDIS:                      Ja es jums katru dienu izstāstītu pa vienam stāstam, tas būtu…

ZIRNEKLIS:                 365 stāsti gadā. Bet garajā gadā 366 stāsti.

VOLDIS:                      Tik daudz stāstu man nav. Bet vai jūs zināt, cik dienu ir mēnesī?

PRINCESE:                30 vai 31 diena. Bet februārī 28.

ZIRNEKLIS:                 Tajā februārī, kas trāpās garajā gadā, ir 29 dienas.

VOLDIS:                      Ja es jums veselu mēnesi katru dienu stāstītu pa vienam stāstam, kopā sanāktu vismaz 28 stāsti. Bet arī tik daudz stāstu man nav. Tomēr nebēdājiet! Esmu nolēmis jums veselu nedēļu katru dienu stāstīt pa vienam stāstam. Vai jūs zināt, cik tas būs?

PRINCESE:                Septiņi stāsti!

VOLDIS:                      Tie visi būs stāsti par Zaķi Laupītāju.

„Par zaķi Juri Paeglīti un lapsu Mildu Slotiņu jeb PIRMAIS STĀSTS par Zaķi Laupītāju!”

 

Aitu pasaka

PRINCESE:                Lielā, zaļā pļavā ganījās pulks aitu – baltas, melnas, pelēkas. Pati mazākā, pati baltāka aitiņa, kura ganījās tikai pirmo vasaru, pacēla purniņu pret debesīm un aiz brīnumiem piemirsa norīt noplūkto zāles šķipsniņu. Tur augšā virs galvas bija vēl viena pļava – koši zila, un tajā ganījās lielas un mazas balti sprogainas aitas.

BALTĀ AITIŅA:            „Vai tās aitas no lielās, zilās pļavas kādreiz nāk arī uz mūsu zaļo pļavu?”  - viņa jautāja savai vecākajai māsai, kuras kažociņš bija pats melnākais visā ganāmpulkā.

BURTU PRINCESE:   Melnā aitiņa ganījās jau otro vasaru, tāpēc visās lietās bija gudrāka par savu mazo, balto māsiņu.

MELNĀ AITIŅA:           „To zilo pļavu sauc par debesīm. Aitas tur augšā nav nekādas īstās aitas. Viņas sauc par mākoņiem, un es nekad neesmu redzējusi viņas ganāmies te, mūsu pļavā. Kad viņas sagulst tur augšā ciešā barā… tāpat kā mēs kādreiz aukstās dienās sagulstam blakus, cita citu sildīdamas, tad pār mūsu pļavu nāk slapjums, kuru cilvēki sauc par lietu. Un reizēm no viņām krīt vilnas piciņas, kas ir gan baltākas par mūsu vilnu, tomēr nepatīkami aukstas. To baltumu sauc par sniegu.”