Latvijas Radio nav iedomājams bez tiem cilvēkiem, kuri ik dienas ir sastopami Radiomājā, sākot ar žurnālistiem, producentiem, redaktoriem un programmu vadītājiem, beidzot ar zinošiem un prasmīgiem tehniskajiem darbiniekiem, programmētājiem, skaņu operatoriem un ierakstu inženieriem. Šie cilvēki ir Radiomājas šarms un dzīvā vēsture – katrs no viņiem glabā unikālus stāstus un pieredzi. Viņi ir sava darba entuziasti, Latvijas Radio patrioti un fanāti šī vārda vislabākajā nozīmē.

Stāsta Ingus Ulmanis, Latvijas Radio 1 raidījuma "Monopols" vadītājs:

 

"Nu, cik tad mēs latvieši esam? Cik tad tās interesantās personības Latvijā ir? Bet ir viena tāda lieta, ko es secinu aizvien vairāk un vairāk. Mēs ļoti nepazīstam cilvēkus. Mēs esam tādus rāmjus ielikuši, piemēram, dzejnieks būs labs runātājs. Viņš var nebūt labs runātājs. Vai aktieris būs labs runātājs. Viņš var galīgi nemaz nebūt labs runātājs. Un gluži pretēji – mežsargs var būt vienkārši fantastisks tavs sarunu biedrs. Es cenšos neskatīties uz šādām klišejām. Tad jau tas ir bezizmēra – tas cilvēku skaits, kas varētu nākt uz intervijām.

Man ir tāds formulējums, kuru es nezinu, vai… Nu, labi, es viņu teikšu. Priekš sevis es viņu saku. Kāpēc man šis darbs ļoti patīk? Parasti, kad mēs ar cilvēkiem… Mēs taču gribētu sarunāties. Tas vispār ir interesanti – sarunāties, komunicēt ar citiem cilvēkiem. Tās sarunas ir īsas, starp citu, kaut kādā mazā kontekstā, mazā pieskārienā. Te man ir iespēja reāli parunāties veselu stundu ar svešu cilvēku, gudru cilvēku. Viņš nāk un stāsta man, svešam cilvēkam, visādas interesantas lietas.

Mans formulējums ir tāds – gudri parunāt skaidrā prātā. Vai tas nav jauki?

Vēl ir viena lieta, kas ir interesanta "Monopolā". Es domāju, ar to "Monopols" apzināti vai neapzināti, bet ir vienkārši trāpījis desmitniekā. Tās ir tā saucamās vizītkartes. Es nezinu, kurš to izdomāja, bet es varu pavisam noteikti teikt, ka, ja arī tā saruna iet klibāk, tad tajā brīdī, kad kāds pazīstams cilvēks izsakās par to cilvēku, kas ir atnācis pie manis ciemos, zūd visas robežas. Viņš atbrīvojas, jo skaidrs, ka viens viņam pazīstams cilvēks par viņu izsakās. Tas ir tik sirdi sildoši. Viņš vēl uzdod jautājumu. Es domāju, ka tā ir viena no panākumu atslēgām no tādas producējošās puses šim raidījumam. 

Es atceros, es pats biju vienreiz vai es pat divreiz esmu biju uz "Monopolu", kad es vēl nestrādāju raidījumā. Kad tev pat kolēģis izsakās, viņš jau tev ikdienā neko tamlīdzīgu nesaka. Viņš nekad mūžā neko tādu nav teicis. Un tad pēkšņi visu cilvēku priekšā viņš par tevi šitik skaisti runā! Burvīga sajūta!"