Raidījumā Diplomātiskajās pusdienās paredzēts kārtējais ceļojums uz Āfriku, šoreiz uz Burkinafaso.

Jā, visai nemierīgajos laikos, kuros dzīvojam, ir vērts atcerēties, ka nemierīgi ir ne tikai Ukrainā vai Tuvajos Austrumos, bet arī visai tālos reģionos kā Burkinafaso. Kaut arī jāsaka, ka pat šajā Āfrikas valstī varam vilkt paralēles arī ar mūsu lielo austrumu kaimiņu un tā īstenoto ārpolitiku.

Burkinafaso ir viena no 32 pilnībā citu valstu ieskautajām valstīm, kurām nav pieejas jūrai. Un, kā jau esam skaidrojuši iepriekš, tas, ka valstij nav pieejas jūrai, ievērojami ietekmē valsts attīstības iespējas. Tieši tāpēc no šīm 32 valstīm 17 ir starp vismazāk attīstītākajām valstīm pasaulē.

Taču Burkinafaso teritorijā laika posmā no 12. līdz 15. gadsimtam pastāvēja vienas no spēcīgākajām karalistēm reģionā. Pašlaik valstī dzīvo vairāk nekā 20 miljoni cilvēku un to skaits visu laiku palielinās – aptuveni par 2,5 procentiem gadā. Pašlaik gandrīz 65 procenti iedzīvotāju ir vecumā līdz 25 gadiem, tātad pašā labākajā reproduktīvajā vecumā. Tāpēc prognozē, ka drīzumā iedzīvotāju skaits pieaugs vēl vairāk, radot ne mazums izaicinājumu valsts ekonomikai.

19. gadsimta otrajā pusē, Eiropas valstīm uzsākot savus paplašināšanās centienus Āfrikā, izvērtās cīņas arī par tām teritorijām, kur pašlaik atrodas Burkinafaso. Šis reģions nonāca Francijas kontrolē, taču pagāja aptuveni 20 gadu, lai atrisinātu dažādus teritoriālos strīdus un izveidotu Augšvoltu – par godu Voltas upēm. Šajā kolonijā tika aktīvi veicināta kokvilnas audzēšana un eksports, taču ienākumi nebija tādi kā cerēts. Jau 1932. gadā šī kolonijas teritorija tika sadalīta starp Kotdivuāru, Franču Sudānu un Nigēru.

Pēc Otrā pasaules kara Francija gan Augšvoltas Republiku atjaunoja tās iepriekšējās robežās, piešķirot tai pašpārvaldes tiesības, bet pilnīgu neatkarību Augšvolta ieguva 1960. gadā. Turpmākie 20 gadi gan jaunajai valstij nesa ne tikai ilgstošus sausuma viļņus, bet arī četrus militāros apvērsumus. Iespējams, ka spilgtākais no šo apvērsumu vadoņiem bija Tomā Sankara, kurš pie varas nonāca 1980. gados. Viņu uzskatīja par ļoti harizmātisku un progresīvu līderi, jo tieši viņa laikā tika ieviesta virkne sociālo un ekonomisko reformu. Savu uzskatu dēļ viņš nereti tiek dēvēts par Āfrikas Če Gevaru.

Pats Sankara bija bruņoto spēku kapteinis, kurš 1983. gadā tika iecelts par valsts premjerministru, taču pēc domstarpībām ar valdību visai drīz nonāca mājas arestā. Laikā, kamēr viņš atradās ieslodzījumā, viņa radikālie līdzgaitnieki viņa vārdā sarīkoja valsts apvērsumu, un jau 33 gadu vecumā Sankara kļuva par Augšvoltas prezidentu, bet jau nākamajā gadā tika pasludināts arī jaunais valsts nosaukums. Burkina Faso starp citu vietējā Mosi valodā nozīmē „godīgo cilvēku”, jeb „taisnīgo”, jeb „neuzpērkamo cilvēku zeme”. Bet šis tulkojums ir ļoti ironisks.

Kā jau radikālam marksistam pienākas, arī Sankara darbības pamatā bija cīņa pret imperiālismu. Ir interesanti pavērot, kā tad šī politika izpaudās - tā, piemēram, Sankara noraidīja Starptautiskā valūtas fonda piedāvāto palīdzību, saņemot to no citiem avotiem, vienlaikus cenšoties mazināt atkarību no šīs palīdzības, tajā pat laikā kāpinot arī iekšējos ienākumus. Sankara valdīšanas laikā tika īstenota virkne reformu, kas uz ilgu laiku atstāja pamatīgu ietekmi ne tikai uz Burkinafaso, bet arī apkārtajām valstīm.

Tika aktīvi strādāts pie bada novēršanas, tika veicināta lasītprasme, kā arī izvērstas vakcinācijas programmas meningīta, dzeltenā drudža un masalu izskaušanai. Tika aktīvi celtas skolas, veselības centri, ūdens rezervuāri un dažādi citi infrastruktūras projekti. Tāpat, cīnoties ar Sahelas reģiona atmežošanu, tika iestādīti vairāk nekā 10 miljoni koku. Vēl vairāk, tika aizliegta Āfrikas valstu kultūrās praktizētā nežēlīgā sieviešu ģenitāliju apgraizīšana, tika aizliegtas piespiedu laulības un poligāmija.

Bet lai neizklausītos, ka mēs esam revolucionāro marksisma ideju piekritēji un atbalstītāji, pieminēsim, ka, sekojot „labākajiem” revolucionārās Kubas piemēriem, tika izveidoti Tautas revolucionārie tribunāli, lai sodītu politiskos noziegumos un korupcijā apsūdzētas amatpersonas. Nedaudz vēlāk cilvēktiesību organizācija „Amnesty International” šādu rīcību, pasludinot šīs personas par pretrevolucionāriem elementiem, nosauca par cilvēktiesību pārkāpumu, jo notika politisko oponentu vajāšana, aizturēšana un ārpustiesas slepkavības.

Sankaras revolucionārā darbība izpelnījās popularitāti arī citās nabadzības skartajās Āfrikas valstīs, taču augumā auga līdz šim valdījušās klases neapmierinātība ar pārmaiņām. To vidū bija arī ietekmīgie cilšu līderi, kā arī bijušie kolonisti – Francija un tās sabiedrotā Kotdivuāra. 1987. gadā Blaiza Kampaores vadītie bruņotie spēki Sankaru un vairāk nekā 10 viņa valdības ministrus nogalināja, pārņemot varu valstī. Pats Kampaore, kurš bija Sankaras bērnības draugs, atradās pie varas līdz pat 2014. gadam, kad bija spiests bēgt no valsts plašu sabiedrības protestu dēļ.

Jau gandrīz 10 gadus drošības situācija Burkinafaso kārtējo reizi ir pasliktinājusies, jo ievērojami ir palielinājies islāmistu kaujinieku uzbrukumu skaits un vardarbība. No otras puses valdība izveidoja īpašos spēkus terorisma apkarošanai, ar piebildi, ka šos spēkus nedrīkst saukt pie atbildības par viņu pienākumu pildīšanas laikā pastrādātajām darbībām. Rezultātā valsts apmaksātas pašaizsardzības grupas tiek apsūdzētas cilvēku nolaupīšanā, spīdzināšanā un ārpustiesas slepkavībās. Nu, līdzīgi kā pie marksistiem pirms pārdesmit gadiem.

Bet par spīti tam visam, šādiem militārajiem režīmiem joprojām ir ļoti augsta popularitāte sabiedrībā. Un šo fenomenu lūdzām skaidrot Igaunijā bāzētajam Starptauiskā aizsardzības un drošības centra vadošajam pētniekam Tomasam Jermalavičum.