Raidījums Diplomātiskās pusdienas šoreiz ir visnotaļ īpašs. Tas ir īpašs ne tikai tādēļ, ka ir 140. raidījums, kuru esam izveidojuši. Bet arī tādēļ, ka tas skan tieši 9. maijā, kura ir Eiropas diena, jo tieši šajā datumā 1950. gadā Luksemburgā dzimušais Francijas politiķis Roberts Šūmans prezentēja savu plānu par Ogļu un tērauda kopienas izveidi, kas kļuva par pamatu mūsdienu Eiropas Savienībai. Tādēļ arī šo dienu mēdz dēvēt par Šūmaņa dienu vai Eiropas vienotības dienu.

Bet raidījums ir īpašs arī tādēļ, ka aplūkojam kādu valsti, kura šogad svin savas dalības Eiropas Savienībā 50. gadskārtu. Tā ir Dānijas Karaliste.

Dānijas Karaliste pievienojās Eiropas Savienībai 1973. gadā. Kopā ar Īriju un jau bijušo dalībvalsti – Lielbritāniju. Interesanti, ka Dānijas Karalistē ietilpstošās Fēru salas nepievienojās Eiropas Savienībai. Tikmēr Grenlande, ko esam apskatījuši atsevišķi vienā no mūsu iepriekšējiem raidījumiem, pievienojās kopā ar kontinentālo Dānijas daļu, bet pameta Eiropas Kopienas, kā organizāciju savulaik sauca, divpadsmit gadus vēlāk.

Dānija ir sena valsts ar ļoti bagātīgu vēsturi. Tieši dāņi no 7. līdz 10. gadsimtam bija aktīvākie vikingu karotāji, kuri siroja un tirgojās ar lielāko daļu Eiropas. Un jau 8. gadsimtā dāņu apdzīvotās teritorijas tika apvienotas vienā valstī. Arī Dānijas valsts karogs skaitās vecākais nepārtraukti lietotais karogs pasaulē. Kā neatkarīga valsts, Dānija to lieto jau kopš 1219. gada.

Dānijas varenība viduslaiku otrajā pusē turpinājās, lai arī tā bija koncentrēta vairāk uz Ziemeļeiropas reģionā.

Dānija savu labklājību, autonomiju un politisko ietekmi nodrošina ar tirdzniecības un uzņēmējdarbības palīdzību. Vairākus gadsimtus Dānija bija pasludinājusi neitralitāti un tirgojās ar visām karos iesaistītajām pusēm. Tostarp arī Pirmā pasaules kara laikā. Otrais Pasaules karš un tā pieredze gan mazajai valstij 20. gadsimtā lika pamatīgi pārskatīt savu pieeju ārējai un drošības politikai. Nacistiskā Vācija iekaroja Dāniju 1940. gada 9. aprīlī. Dānija padevās okupācijas karaspēkam nepilnu divu stundu laikā, kopš Vācija sāka uzbrukumu un faktiski tika ieņemta sešu stundu laikā.

Otrā Pasaules kara pieredze, tostarp pašmāju pretošanās, 1945. gada maijā Padomju karaspēka veiktā Dānijas atbrīvošana no nacistiem, kā arī pieredze ar padomju karaspēka klātbūtni un ietekmi Dānijā līdz pat 1946. gadam, noteica to, ka Dānija trīs gadus vēlāk kļuva par vienu no 12 NATO dibinātājvalstīm, izbeidzot savu gadsimtiem ilgušo neitralitātes politiku.

Dānija konsekventi turpināja atbalstīt un veicināt daudzpusējo diplomātiju un organizācijas gan idejiskā, gan operacionālā, gan institucionālā līmenī. Valsts tiecās stiprināt starptautisko tiesību principus pasaulē pēc Otrā Pasaules kara. Šo procesu kontekstā Dānija arī iesniedza pieteikumu dalībai Eiropas Savienībā.

Kādēļ mazas valstis tiecas pievienoties Eiropas Savienībai. Kāda ir to politiskā loģika, vērtē Latvijas Valsts prezidents Egils Levits.

(Viņa komentārs šim raidījumam tika ierakstīts jau pirms nepilna mēneša – pirms Levita kungs oficiāli pieteica savu kandidatūru atkārtotai ievēlēšanai amatā.)

Bet atgriežoties pie Dānijas un Eiropas Savienības, ir vērts palūkoties, ko tad Dānijai dalība Eiropas Savienībā ir sniegusi ekonomiski. Mēs zinām, ka Dānija konsekventi pēc ANO veidotā Pasaules laimes indeksa ieņem vienu no pirmajām vietām. Laimes indeksā nemēra sešus faktorus: IKP uz vienu iedzīvotāju, bet arī sociālo nodrošinājumu, veselīgu paredzamo dzīves ilgumu, korupcijas līmeni un personīgo brīvību un dāsnumu. Un tieši par šiem faktoriem aptaujātie iedzīvotāji sniedz detalizētu pašvērtējumu.