Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz Eritreju jeb Eritrejas Valsti. Šī valsts varētu būt svešāka. Primāri Eritreja ir zināma ar to, ka tās galvaspilsēta tiek dēvēta par "Jauno Romu" vai "Āfrikas Romu", jo pēc Itālijas iebrukuma valstī 1890. gadā Musolīni valstī uzcēla vairāk nekā 400 itāļu stila ēku, cenšoties pārveidot tās par Itālijas pilsētu.

Šai 3,6 miljonu iedzīvotāju lielai valstij ir ļoti bagāta vēsture ar iebrukumiem arī no Lielbritānijas, ASV un Etiopijas puses. Sākotnēji valsts tika izveidota kā autonoms reģions Etiopijas federācijas sastāvā 1952. gadā. Tomēr 1962. gadā Etiopija anektēja Eritreju, kas izraisīja 30 gadus ilgušo partizānu karu par neatkarību.

Viena no lietām, ar ko Eritreja ir zināma, ir tās lielā tanku kapsēta, kas piepildīta ar veciem militārajiem tankiem, kravas automašīnām un citiem transportlīdzekļiem. Pa takām mētājas arī sarūsējusi munīcija un vecas PSRS apzīmogotas plāksnes. Tas ir spilgts atgādinājums par vienu no Āfrikas garākajiem kariem - Eritrejas neatkarības karu. Karš sākās 1961. gadā un beidzās tikai 1991. gadā, kad valsts ieguva neatkarību no Etiopijas.

Šajā karā nozīmīga loma bija sievietēm. Vairāk nekā 30% no Eritrejas brīvības cīnītājiem bija sievietes. Tas ir nozīmīgi, jo tas ir vairāk nekā jebkura cita atbrīvošanās kustība pasaulē.

Eritreja ir valsts, kas atrodas Āfrikas ragā un kopš valsts neatkarības tai bijis tikai viens prezidents. Valstī pēdējās reģionālās vēlēšanas notika 2004. gadā, un prezidenta vēlēšanas nav notikušas kopš 1993. gada. Valsts tiek pārvaldīta saskaņā ar 1993. gada konstitūciju. Jauna konstitūcija tika ratificēta 1997. gadā, taču tā nekad nav tikusi īstenota.

Prezidents oficiāli pilda gan valsts vadītāja, gan valdības vadītāja pienākumus. Vienīgā likumīgi atļautā partija visā valstī ir Tautas fronte par demokrātiju un taisnīgumu. Tādējādi Eritreja ir vienas partijas valsts, un tajā nenotiek vēlēšanas. Tā ir aprakstīta kā “viena no Āfrikas slepenākajām totalitārajām valstīm”.

Eritrejas valdība ir smagi kritizēta par cilvēktiesību stāvokli, tostarp apsūdzībām par spīdzināšanu, patvaļīgu aizturēšanu un vārda un pulcēšanās brīvības ierobežojumiem. Neskatoties uz sliktiem cilvēktiesību un demokrātijas rādītājiem, valsts īpaši izceļas ANO Drošības padomē, bieži balsojot pret ANO cilvēktiesību rezolūcijām, atbalstot Krieviju pat šī brīža kara apstākļos.

Ne velti ievadā pieminējām tanku kapsētu un PSRS plāksnes. Eritrejas atbalsts Krievijai ir saprotams abu valstu vēsturisko attiecību un pašreizējo stratēģisko interešu kontekstā. Aukstā kara laikā Padomju Savienība sniedza ievērojamu militāru un ekonomisku palīdzību – nodrošināja militāro apmācību, ieročus un munīciju, Eritrejas Tautas atbrīvošanas frontei  tās cīņā par neatkarību no Etiopijas. Padomju Savienība uzskatīja, ka Eritrejas neatkarības kustība ir līdzeklis, lai vājinātu Etiopiju, kas tajā laikā bija ASV sabiedrotā, un veicinātu padomju ietekmi Āfrikas raga reģionā.

Par to, kādēļ šī brīža kara apstākļos situācija nav mainījusies un valsts vēl aizvien pieslienas Krievijai un balso ANO tā, kā grib Krievija, analizē portāla TVNET žurnālists Juris Jurāns.