Šodien uz Gruziju! Jeb gruzīnu valodā “Sakartvelo”. Oficiāli konstitūcijā gan ir minēts nosaukums Gruzija. Neskatoties uz to, abi nosaukumi tiek lietoti un arī Lietuva gadu mijā sāka oficiāli lietot “Sakartvelas” vārda Gruzija vietā. Pēc Gruzijas diplomātu un politiķu lūguma, protams. Kad mēs sāksim lietot terminu Sakartvelija, kura izcelsme meklējama vēsturiskā Kartli reģiona nosaukumā?

Gruzija ir plaši zināma valsts, kurai ar Latviju ir daudz vēsturisko saikņu. Ne tikai tas, ka savulaik tikām inkorporēti vienā komunistu organizācijā, bet arī tas, ka mēs esam viens no tuvākajiem Gruzijas partneriem un atbalstītājiem valsts virzībā uz Eiropas Savienību un NATO.

Gruzīnu valsts vēsture ir gara un aizraujoša. Gruzija ir ne tikai viena no pirmajām valstīm pasaulē, kura 327. gadā oficiāli zoroastriešu reliģijas vietā pieņēma kristietību (pareizticīgo versiju), bet Ibērijas teritorija ir arī vissenākā atrastā cilvēku apdzīvotā vieta ārpus Āfrikas. Mūsdienu Gruzijas teritorijā, pie Dmanisi pilsētas, pirms apmēram 1,8 miljoniem gadu jau ir dzīvojuši cilvēkveidīgie.

Gruzijas teritorija ir bijusi zināma visiem, acīmredzot, ar Ibēriju ir saistīti gan persiešu karaļa Kserksa I armijas, gan Aleksandrs Lielais, gan Romas impērijas ģenerālis Pompejs, Tamerlana armijas. Gruzija ir bijusi karaliste, un to ir ietekmējusi gan kopēja vēsture ar Otomaņu impēriju, ar Irānu, ar Krievijas Impēriju. Visbeidzot, pēc triju gadu demokrātiskās Gruzijas perioda tā ar armijas palīdzību tika inkorporēta padomju impērijā.

Gruzijas valsts neatkarību atjaunoja līdz ar Latviju 1991. gadā, bet ceļš uz demokrātiju bijušajai viskorumpētākajai padomju republikai nebija vienkāršs, jo bijušā PSRS iekšlietu ministra Eduarda Ševarnadzes prezidentūra nesekoja labākajiem demokrātijas paraugiem. Nu jau starptautiski bēdīgi slavenā Mihaila Sakašvili vadītā pretestība pret 2003. gada vēlēšanu rezultātiem pārauga demokrātisku vēlēšanu izviešanā un viņš kļuva par prezidentu 2004. gadā.

Neskatoties uz to, ka gruzīniem ir desmitiem un simtiem slavenu dažādu jomu mākslinieku, kā arī domātāju, slavenākais tomēr ir Josifs Vissarionovičs Džugašvili jeb “Staļins”.

Mūsdienu Gruzijā dzīvo pieci miljoni iedzīvotāju, no kuriem 86 procenti ir gruzīni. Krievu etniskā grupa ir mazāka par vienu procenta. Bet attiecības ar Krieviju ir īpaši saspīlētas un arī sarežģītas.

Gruzijas galvenās saimnieciskās aktivitātes ir lauksaimniecības produktu, piemēram, vīnogu, citrusaugļu un lazdu riekstu audzēšana, mangāna, vara un zelta ieguve un alkoholisko un bezalkoholisko dzērienu ražošana, kā arī metālu, iekārtu un ķīmisko vielu ražošana. Bet pēdējie ir drīzāk sīkrūpniecība, ja skatās pēc pasaules standartiem.

Gruzija importē gandrīz visu tai nepieciešamo dabasgāzes un naftas produktu apjomu. Lielākoties no Azerbaidžānas, nevis Krievijas, protams. Gruzija lielu daļu elektroenerģijas ražo arī no atjaunojamajiem resursiem hidroelektrostacijās. Bet Gruzija ir arī būtisks starpposms energoresursu tranzītā no Centrālāzijas.

Gruzijas ekonomikā vēl jo projām ir izaicinājumi – ar infrastruktūru, ar likumdošanas vienkāršošanu, ar ārvalstu investīciju piesaisti, korupcijas apkarošanu ārpus zemākā līmeņa korumpantiem, un arī nodokļu nemaksāšana ilgstoša un grūti novēršama problēma.

Bet 2014. gadā Gruzija noslēdza asociācijas nolīgumu ar Eiropas Savienību, kas ir spēkā kopš 2016. gada. 2017. gadā Sakartvelija parakstīja brīvās tirdzniecības nolīgumu arī ar Ķīnu, tādējādi tiecoties pēc ģeoekonomiskās un ģeopolitiskās diversifikācijas. Respektīvi, mazas valsts centieni izbalansēt drošību un ekonomiku pret Krievijas ietekmi, tiecoties atrast partnerus citās lielvarās – Eiropas Savienībā un Ķīnā.

Gruzijas centieni pievienoties Eiropas Savienībai ir ilgstoši tikuši skaļi deklarēti politiskā un diplomātiskā līmenī. Bet cik Kopenhāgenas kritēriju izpilde ir reāla, cik iekšpolitiskās nianses traucē Gruzijas eirointegrācijai vaicājām Attīstības sadarbības praktiķei Gruzijā Sintija Šmitei-Tilikai. 

Gruzijā pārsteidz, ka viņu ārkārtīgi garšīgajā virtuvē faktiski nemana saldos ēdienus, ja neskaita čurčhelas vai žāvētos augļus. Tāpēc desertā laikam jāatgriežas pie salda gruzīnu vīna. 

Bet labāk runāt par gruzīnu valodas unikalitāti: tā ir vienīgā tāda pasaulē un arī tās izcelsme nav pilnībā skaidra. Pieņemts, ka tā ir daudzu seno reģionā sastopamo ietekmju apvienojums. Valodai arī ir savs unikāls rakstības stils, kas nav nevienai citai valodai. Un senākais līdz mūsdienām saglabātais darbs gruzīnu valodā ir ap 480. gadu sarakstītais “Svētās karalienes Šušanikas mocekles ceļš”.

Savukārt gruzīnu vīna darīšanas atsevišķas tradīcijas (konkrēti kvevria tradīcija, kad vīnu raudzē milzīgās māla krūkās) ir iekļautas UNESCO Nemateriālajā cilvēces kultūras mantojuma sarakstā.

Gruzīnu vīna tradīcijas tiek lēstas vismaz 8000 gadus senas un pastāvošas jau no Vēlīnā akmens laikmetā. Gruzijas unikālā klimata dēļ, valsts teritorijā esot atrodamas vismaz pustūkstotis vīnogu šķirņu. Gruzīnu vīns ir slavens un populārs bijis gadu simtiem. Interesants fakts - mājsaimniecības saražo vairāk vīna nekā rūpnieciski. 

Tagad Gruzijas vīns ir atradis arī savu vietu Eiropas Savienības tirgū. ir aprēķināts, ka uz Latviju katru gadu atgādā vairākus simtus tūkstošu Gruzijas vīna pudeļu.

 

Šis raidījums īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*

 

* Šī publikācija atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.