Kamēr Latvijā ir iestājies rudens, Gvatemalā, valstī, par kuru stāsts raidījumā Diplomātiskās pusdienas, līdzīgi kā daudzās citās tropu valstīs pašlaik noslēgumam tuvojas lietussezona, lai novembrī sāktos sausā sezona, jeb vasara, kuras karstākie mēneši ir marts un aprīlis. Tā kā, ja gribas siltumu – pagaidiet līdz novembrim un varat doties uz Gvatemalu. 

Ar vairāk nekā 18,5 miljoniem iedzīvotāju Gvatemala ir visvairāk apdzīvotā Centrālamerikas valsts un piektā lielākā valsts Ziemeļamerikas kontinentā. Galvaspilsētā Gvatemalā vien dzīvo aptuveni trīs miljoni cilvēku. Lai arī oficiālā valoda valstī ir spāņu valoda, iedzīvotāji runā arī vairāk nekā 20 maiju valodās, kā arī vairākās „ne-maiju amerindiāņu” valodās. Vienā no šīm maiju tolteku valodām vārds Gvatemala nozīmē – koku zeme, jeb vieta ar daudz kokiem.

Ģeogrāfiski runājot, Gvatemalā ir ne tikai daudz koku, bet arī daudz kalnu un vulkānu. Veseli 37 vulkāni, no kuriem gan tikai trīs esot aktīvi. Viens no tiem Santia-guito izvirstot katru stundu un tā tas turpinoties jau gandrīz 100 gadu. Un vēl interesanti, ka Gvatemalai ir divas greznas krasta līnijas – viena ar Kluso okeānu, otra – ar Atlantijas okeānu. Starp citu atrašanās starp abiem okeāniem atspoguļota arī valsts karogā – malās divas zilas līnijas, pa vidu viena balta ar valsts ģerboni centrā.

Runājot par Gvatemalas vēsturi, noteikti nedrīkst nepieminēt seno un bagātīgo maiju kultūru, par kuriem kaut vai attālināti būs dzirdējis ikviens, kurš ir apmeklējis vēstures stundas.

Maiju civilizācija faktiski sāka attīstīties otrajā un pirmajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras un attīstījās mūsdienu Meksikas, Gvatemalas, Belizes, Hondurasas un Salvadoras teritorijā. Šī civilizācija ir ieguvusi slavu ar savu arhitektūru – piemēram, slavenais Čičenicas piramīdu komplekss Meksikā, izsmalcināto rakstniecību (dažus no rakstiem joprojām vēl mēģina atšifrēt), un arī pašiem savu kalendāru (pēc kura, starp citu, pasaules galam bija jāpienāk 2012. gada 21. decembrī). Tiek uzskatīts, ka maiji bija arī vieni no pirmajiem, kuri iemācījās iegūt un apstrādāt lateksu, lai no tā veidotu atsperīgas bumbas, ko izmantot savos sporta veidos.  

Vēsturniekiem nav vienota viedokļa par to, kāpēc maiju civilizācijā sākās lejupslīde. Viens no iespējamiem variantiem ir vairāki spēcīgi sausuma periodi laika posmā starp mūsu ēras 800. un 1000. gadu. Pēdējā no maiju valstīm Nojpetena krita 1697. gadā pēc eiropiešu iebrucēju izraisītajiem kariem un slimībām. Taču kā norāda atsevišķi vēsturnieki, faktiski jau sabruka tikai maiju politiskā sistēma, jo sabiedrība palika un Centrālamerikā joprojām ir ap septiņiem miljoniem maiju.

No 19. gadsimta vidus Gvatemalu sāka pārņemt nestabilitāte un pilsoniskie nemieri. Bet 20. gadsimta sākumā valsti pārvaldīja vairāki ASV valdības un „United Fruit Company” atbalstīti diktatori. Šī multinacionālā kompānija tirgoja Latīņamerikas plantācijās audzētos augļus, galvenokārt banānus, uz ASV un Eiropu. Tādās valstīs kā Kostarika, Hondurasa un Gvatemala „United Fruit Company” faktiski piederēja monopols, tāpēc arī šīs valstis nereti tika sauktas par banānu republikām.

Mums banānu republika gan droši vien asociējas ar kaut ko nedaudz citu. Bet ārvalstu kompāniju atbalstītie diktatori aktīvi vērsās pret vietējiem iedzīvotājiem, atņemot tiem zemi, pastiprinot darba prasības un arī faktiski ieviešot policejisku valsti. Un arī visai loģiski, ka šādam spiedienam rodas arī pretestība – 1944. gadā prodemokrātiski noskaņoti studentu un arodbiedrību kustība gāza diktatoru Horhi Ubiko. Turpmākie desmit gadi tiek saukti par „desmit pavasara gadiem”, kuru laikā tika īstenotas dažādas sociālās, politiskās un arī agrārās reformas, tostarp ieviesta minimālā alga, nodrošināta pāreja uz demokrātisku pārvaldi un arī garantēta lauksaimniecības zemju atdošana aptuveni 500 tūkstošiem lauksaimniecībā strādājošo vietējo iedzīvotāju.

Pēc desmit uzplaukuma gadiem Gvatemala atkal atgriezās diktatūrā, kas jau 1960. gadā noveda pie asiņaina pilsoņu kara sākuma starp kreisi noskaņotajiem kaujiniekiem un ASV atbalstīto valdību. Jau pēc tam, kad ar ANO starpniecību tika noslēgts miera līgums, īpaša ANO Vēsturisko faktu noskaidrošanas komisija Gvatemalas bruņoto spēku darbības atzina par genocīdu. Tāpat tika konstatēts, ka ASV īstenotā Gvatemalas valdības spēku karavīru apmācība un sniegtās iemaņas pretuzbrukumu veikšanai ir veicinājusi dažādus cilvēktiesību pārkāpumus, vienlaikus gan atzīstot, ka ASV nav tieši atbildīga par genocīda veikšanu.

Tas mūs noved faktiski līdz mūsdienām. Pirms runājam par politiski ekonomisko situāciju mūsdienu Gvatemalā, savos iespaidos par šo valsti dalās Linda Jākobsone-Gavala, kas savulaik ir dzīvojusi un strādājusi Gvatemalā un joprojām vada biedrību „Seiba – atbalsts Gvatemalas bērniem”.