Šodien raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz Karību jūras valsti, kas atrodas Hispaniola salā un dala savu salu ar Dominikānas Republiku. Dodamies uz Haiti, kas oficiāli pazīstama arī kā Haiti Republika. Šī ir arī visvairāk apdzīvotā valsts Karību jūras reģionā, tās iedzīvotāju skaits ir 11,4 miljoni cilvēku un tā ir arī puslodes otrā vecākā republika aiz ASV.

Kas ir interesanti, Hispaniola salu sākotnēji apdzīvoja vietējie taino iedzīvotāji, bet līdz ar Kristofora Kolumba ierašanos 1492. gadā, salu sāka apdzīvot arī cittautieši. Atgādinām, ka Kolumbs sākotnēji uzskatīja, ka ir atradis Indiju vai Ķīnu nevis mūsdienu Haiti.

Vēl viens interesants fakts, ka uz šo salu sākotnēji pretendēja Spānija un to nosauca par "La Española", līdz pat 17. gadsimta sākumam Haiti bija Spānijas impērijas daļa. Tomēr franču konkurējošās prasības un norēķini noveda pie tā, ka 1697. gadā salas rietumu daļa tika cedēta Francijai, kas vēlāk tika nosaukta par "Saint-Domingue".

Vēsturiski gan Haiti nosaukums ir cēlies no Taino cilvēkiem, viņi sauca salu "Ayiti", kas tulkojumā nozīmē "kalnu zeme". Un ne pa velti, jo Haiti ir kalnainākā valsts Karību jūras reģionā. Vēlāk, kā jau minējām, franču ietekmē salu nosauca par Saint Domingue. Un tomēr, kad 1804. gadā sala ieguva neatkarību, viņi mainīja koloniālo nosaukumu atpakaļ uz taíno nosaukumu Haiti jeb "Ayiti" kreolu valodā.

Par valodām runājot, tieši franču un kreolu valoda ir oficiālās valodas Haiti. Starp citu, Haiti un Kanāda ir vienīgās valstis Amerikā ar franču valodu kā oficiālo valodu. Turklāt 90% haitiešu pirmā valoda kreoliešu valoda, tā gan kļuva par oficiālo valodu tikai 1987. gadā.

Gribam parunāt izvērstāk par divām lietām, ar ko Haiti ir diezgan zināma – par "Antiļu salu pērli" un Saules pilsētu.

Haiti savulaik, 18. gadsimtā, bija viena no bagātākajām kolonijām pasaulē, ar tās plaukstošajām cukurniedru plantācijām un kafijas, kokvilnas un indigo ražošanu. Salas satriecošās ainavas un plaukstošā kultūra arī papildināja tās pievilcību, kas noveda pie tās segvārda "Antiļu pērle". Tomēr šī labklājība tika uzcelta uz Āfrikas vergu mugurām, ja tā var izteikties, kuri tika atvesti uz salu, lai strādātu plantācijās un attiecīgi lika ļoti daudzus pamatu pašreizējām valsts ekonomiskajām problēmām. Diemžēl Haiti tiek uzskatīta par nabadzīgāko valsti Rietumu puslodē. Tā valsts IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir aptuveni 3000 eiro.

Aplūkojot mūsdienu Antiļu pērles mantojumu, valsts ekonomikas vadošās nozares ir lauksaimniecība, ražošana un pakalpojumi. Lauksaimniecība valsts auglīgās zemes dēļ ir lielākā nozare un nodarbina vairāk nekā divas trešdaļas iedzīvotāju, vienlaikus veido aptuveni 25% no valsts IKP. Galvenās Haiti audzētās kultūras ir kafija, mango, avokado, kakao un rīsi. Bet ražošanas nozare, lai arī maza, veido aptuveni 10% no valsts IKP.

Savukārt pakalpojumu sektors, tostarp tūrismu un finanšu, kopā veido aptuveni 65 % no valsts IKP. Vēl viens interesants fakts par Haiti ekonomiku ir tas, ka ārzemēs dzīvojošo haitiešu naudas pārvedumi veido ievērojamu daļu no valsts IKP. 2022. gadā naudas pārvedumu vērtība pārsniedza 2 miljardus eiro, kas atbilst vairāk nekā 20% no valsts IKP. Tas noteikti parāda diasporas kopienas svarīgo lomu ekonomikas atbalstīšanā mājās.

Par mājām runājot, gribētos parunāt arī par Saules pilsētu jeb „Sun City”, kas ir samērā liela apkaime Haiti galvaspilsētā Portoprensā, kas faktiski ir zināma kā viens no nabadzīgākajiem un bīstamākajiem graustu rajoniem Haiti.

Tomēr tā nav bijis vienmēr, Saules pilsēta tika dibināta 20. gadsimta sākumā un sākotnēji bija vidusšķiras apkaime. Tomēr, pasliktinoties politiskajai un ekonomiskajai situācijai Haiti, apkārtne kļuva arvien nabadzīgāka. Mūsdienās pilsēta ir pazīstama kā Portoprensas noziedzības un nabadzības centrs ar reputāciju kā viena no bīstamākajām vietām pilsētā. Saules pilsēta ir viens no lielākajiem graustiem Haiti, un tajā dzīvo vairāk nekā 200 tūkstoši cilvēku.

Problēmas, ar kurām saskaras Saules pilsēta, ir daudz un savstarpēji saistītas. Rajonu vajā nabadzība, noziedzība un pamatpakalpojumu, piemēram, elektrības un tekoša ūdens, trūkums. Tas ir izraisījis augstu bezdarba līmeni, kā arī sliktus veselības un izglītības rezultātus. Turklāt Saules pilsēta ir pakļauta lielam dabas katastrofu, īpaši viesuļvētru un plūdu, riskam, jo tā atrodas zemā apgabalā netālu no krasta.

Šo problēmu iemesli ir sarežģīti un sakņojas ne tikai Haiti vēsturē, bet arī politiskajā nestabilitātē. Kā minējām, Haiti ir nabadzīgākā valsts Rietumu puslodē, tai ir ilga politiskās korupcijas un nepareizas ekonomiskās pārvaldības vēsture, kuras rezultātā trūkst ieguldījumu infrastruktūrā un sabiedriskajos pakalpojumos, atstājot tādas kopienas kā Saules pilsēta pašas par sevi. Diemžēl 2010. gada zemestrīce šīs problēmas vēl vairāk tikai saasināja, atstājot daudzus pilsētas iedzīvotājus bez pajumtes un bez piekļuves pamata pakalpojumiem.

Mazāk zināms fakts par Saules pilsētu ir tas, ka tā ir mājvieta dinamiskai mākslas kopienai. Neskatoties uz sarežģītajiem dzīves apstākļiem, daudzi Saules pilsētas iedzīvotāji ir talantīgi gleznotāji, mūziķi un amatnieki, kuri izmanto mākslu, lai pastāstītu par savas kopienas stāstu un pievērstu uzmanību izaicinājumiem, ar kuriem viņi saskaras. Šī kopiena liecina par Haiti iedzīvotāju izturību un radošumu, neskatoties uz daudzajiem šķēršļiem, ar kuriem viņi saskaras.

Apkārtnē atrodas arī vairākas reliģiskas institūcijas, tostarp baznīcas, sinagogas un vudū tempļi, kas atspoguļo kopienas reliģisko daudzveidību.

Par to, kāda ir mūsdienu Saules pilsētas dramatiskā situācija un kāpēc tā ir tāda, jautājām latviešu ceļotājam un bloga "Kā tur ir" autoram Mārim Upeniekam, kas 2015. gadā pabija vienā no bīstamākajām vietām Rietumu puslodē – "Cité Soleil".