Raidījumā Diplomātiskās pusdienas par Centrālamerikas valsti Hondurasas Republiku. Nabadzīgu valsti, kurā ir augsts noziedības un vardarbības līmenis. Banānu republiku vārda tiešā nozīmē, toties valsti ar divām galvaspilsētām.

Apmēram septiņus gadsimtus Hondurasas teritorijā valdīja Maiju civilizācija. Līdz pat 10. gadsimtam mūsu ērā. Kopan pilsēta, ko uzskata par maiju civilizācijas galvaspilsētu, ir viens no UNESCO mantojumiem, kas atrodams mūsdienu Hondurasas teritorijā.

Kristofors Kolumbs tiek uzskatīts par pirmo eiropieti, kurš ieradās Hondurasas teritorijā 1502. gadā un jau nepilnus 37 gadus vēlāk spāņi bija izkāvuši vietējos iedzīvotājus un kolonizējuši reģionu. Kolumbs esot arī iedevis Hondurasai nosaukumu. Spāņu valodā vārds ‘honduras’ nozīmē dziļums un tieši šādi tie jūras ūdeņi pie Hondurasas ziemeļu krastiem esot.

Reiz Hondurasa bija Meksikāņu impērijas sastāvdaļa, bet 1823. gadā kopā ar Kostariku, Nikaragvu, Gvatemalu un Salvadoru tika iekļauta Centrālamerikas Federatīvajā Republikā. Šis politiskais veidojums bija ar īsu mūžu. Bet kas ir palicis ilgāk, lai arī transformētā formā, ir Hondurasas un pārējo šo valstu karogi. Hondurasas karogā ir atrodamas piecas zilas zvaigznes, kas apzīmē piecas oriģinālās federatīvās republikas valstis.

1840. gadā Hondurasa kļuva patstāvīga neatkarīga valsts. Valsts modernā vēsture gan politiskā, gan ekonomiskā ir bijusi krāsaina. Viena no zīmīgākajām lietām – termins “banānu republika”. “Banānu republika” ir pazemojošs termins, kas izdomāts, lai apzīmētu mazas, korumpētas, nabadzīgas, slikti pārvaldītas un visbiežak Latīņamerikā atrodamas valstis. Hondurasa ir oriģinālā valsts, kam šis termins piemērots.

Termins, kā var nojaust, ir saistīts ar amerikāņu ietekmi valstī 19. gadsimta beigās un visa 20. gadsimta garumā. ASV kompānija „United Fruit Company” faktiski pārvērta Hondurasu par vienu lielu banānu plantāciju un guva no šī lielu pelņu.  Peļņas saglabāšana arī bija iemesls, kādēļ ASV iejaucās vairāku militāru huntu darbībā un revolūcijās. Rezultātā Hondurasai īsti neizdevās izveidot patstāvīgu, spēcīgu ekonomiku. Un mūsdienu statuss kā vienai no nabadzīgākajām valstīm Amerikās ir tam skumjš iznākums.

Otra valsts, kura tika šādi ekspluatēta, bija Gvatemala. Un termina autors esot amerikāņu rakstnieks O. Henrijs. Viņš pat grāmatu ar nosaukumu “Kāposti un karaļi” par šo sarakstīja. Balstoties uz paša pieredzēto Hondurasā.

„United Fruit Company”, starp citu, mūsdienās saucās „Chiquita” un tā operē no Šveices. Kompānija cita starpā ir finansējusi terorismu un vispār ir ar ļoti sliktu slavu. Palasiet paši, pirms nākamreiz veikalos šito radītos produktus pērkat.

Vēl viens interesants fakts. Hondurasai ir divas galvaspilsētas. Abas ir ierakstītas konstitūcijā. Viena saucas Tegusigalpa (Tegucigalpa) un otra ir Komajaguela (Comayaguela). Valdības institūcijas gan ir atrodamas Tegusigalpa.

Par Hondurasu runājot, gribi, vai negribi, ir jārunā primāri par vardarbību un noziedzību. Valsts ir otra vardarbīgākā Latīņamerikā un viena no noziedzīgākajām valstīm pasaulē. Slepkavības, bruņotas laupīšanas un cilvēku nolaupīšanas ir faktiska ikdiena. Narkotiku tirgošana, cilvēku tirdzniecība, izvarošanas, bandu aktivitātes ir normāla parādība, jo policijai vienkārši trūkst resursu visu izmeklēt. Pavisam nemīlīga valsts, uz kuru braukt ciemos.

Un policijas bieži ne mazāk vardarbīgā rīcība arī nav nekas neparasts. 2002.  gadā Hondurasas policija viena no reidu rezultātā pamanījās noslepkavot pēc ANO aprēķiniem apmēram pusotru tūkstoti uz ielām dzīvojošu bērnu un jauniešu. Noziedzības pamatā nav nekas cits, kā nabadzība. Un visi šie faktori kopumā rada bezcerību Hondurasas sabiedrībā un emigrācija no valsts, sevišķi uz ASV, notiek lielos apjomos. Šā brīža migrantu krīze uz ASV dienvidu robežas – ne jau meksikāņi vairs ir galvenie migranti, bet gan cilvēki no tādām valstīm, kā Hondurasa, kuri bēg no augstajiem vardarbības un nabadzības bezcerības apstākļiem.

Daudzus gadus Hondurasā bija reģistrēts augstākais slepkavību skaits pasaulē. Valsts pamanījās to samazināt, lai arī vēl joprojām ir starp top piecām - sešām valstīm pasaulē ar apzinātu 35,1 slepkavību uz 100 000 iedzīvotāju. Latvijā šis rādītājs, salīdzinājumam, ir 3,6, un mēs esam kaut kur apmēram pa vidu pasaulē ar šo rādītāju.

Tiek rēķināts, ka deviņu ar pusi miljonu iedzīvotāju nelielajā valstī, ielu bandās ir apmēram 10 tūkstoši cilvēku. Un bandu dzīve, kā zinām, ir pilna ar vardarbību, lecīgumu, mačo kultūru, ballītēm un alkoholu.

Hondurasa, protams, nav vienīgā valsts, kurā alkohola patēriņš ir viens no augstās vardarbības iemesliem. Un alkohols arī nav vienmēr automātisks vardarbības izraisītājs. Vairāk par alkohola patēriņa tendencēm pasaulē lūdzām pastāstīt Agrim Startam, sociālā projekta “1000 dienas skaidrā” izveidotājam un vadītājam.