Raidījumā šoreiz stāsts par Īriju. Kontekstā ar starptautiskajiem notikumiem, Īriju aplūkosim šāda skatupunkta: kā tas ir, mazai valstij dzīvot kaimiņos ar lielvalsti. Šajā gadījumā gan runa ir par dzīvošanu blakus Lielbritānijai.

Īrija varētu būt klausītajiem diezgan zināma. Kā nekā Īrijā dzīvo apmēram 20 tūkstoši Latvijas valstspiederīgo pēc Īrijas valsts statitiskas. Bet arī īru pasaulē ir vairāk nekā pašā valstī. Tikai aptuveni pieci miljoni cilvēku dzīvo valstī, savukārt ārpus Īrijas dzīvo vairāk nekā 70 miljoni īru izcelsmes cilvēku.

Un šis ir bijis galvenais iemesls, kā īru kultūra un folklora ir izplatījusies pasaulē.

Līdz ar to arī ar Īriju ir daudzas asociācijas - gan Svētais Patriks, gan mistiskie leprekoni, gan ķelti, gan laimes āboliņš, gan viskijs. Starp citu, daudziem varētu šķist, ka baltais āboliņš ir arī Īrijas nacionālais simbols, jo Svētais Patriks tiek bieži attēlots to turot rokās, taču patiesībā nacionālais simbols Īrijā ir arfa, bet Svētais Patriks nemaz nav īrs pēc izcelsmes, bet gan romietis, kurš ieradās Īrijā kā vergs.

Īrija, starp citu, ir vienīgā valsts pasaulē, kuras valsts simbols ir mūzikas instruments – tā pati arfa, protams. To mēs varam redzēt arī uz valsts eiro monētām.

Par īru dzīvi blakus lielvalstij runājot, ir jāsāk ar dažus gadsimtus senu vēsturi. Proti, pirms Īrijas brīvvalsts izveidošanas visa Īrijas sala no 1801. līdz 1922. gadam bija daļa no Lielbritānijas un Īrijas Apvienotās Karalistes. Tā Īrijas teritorijā veidojās īru unionisti, kas atbalstīja politisko integrāciju ar Lielbritāniju un republikāņiem, kuri vēlējās pilnīgu neatkarību. 1920. gadā salu sadalīja divās pašpārvaldes vienībās — Ziemeļīrijā un Dienvidīrijā. Kur Ziemeļīrija palika Apvienotās Karalistes pārraudzībā un tur atrodas vēl šodien.

Tādēļ nevar nerunāt par Belfāstu un „the troubles” jeb nemieriem, kas bija un kaut kur vēl iekšēji ir gruzdošs etniski nacionāls konflikts Ziemeļīrijā. Modernajā vēsturē zināmākā aktīvā fāze ilga 1960. gadu beigām līdz 1998. gadam un beidzās ar 1998. gada Lielās piektdienas vienošanos. Lai gan konflikts galvenokārt notika Ziemeļīrijā, teroristiskie uzbrukumi un vardarbība bija arī, protams, Londonā.

Galvenais problēmjautājums bija Ziemeļīrijas statuss. Unionisti jeb lojālisti, kas vēsturisku iemeslu dēļ ir protestanti, vēlējās, lai Ziemeļīrija paliktu Apvienotās Karalistes sastāvā. Savukārt, īru nacionālisti jeb republikāņi, kas pārsvarā bija īru katoļi, vēlas visas salas apvienošanu.

Konflikta laikā runa nav tikai par teroristiskām akcijām, vardarbīgām atriebībām, snaiperiem-masu slepkavām, bet, protams, arī nesaskaņām abu pušu militāro grupu iekšienē, masu protestiem un pilsoniskās nepakļaušanās aktiem, pasaulē skaļiem tiesas procesiem, bada streikiem cietumos, kā arī iedzīvotāju segregāciju pēc reliģiskās piederības, Belfāstu sadalošo dzelzs sienu un daudzām citām lietām.

Kopumā četrdesmit gadu laikā tika nogalināti vairāk nekā 3500 cilvēku, no kuriem vairāk nekā puse bija civiliedzīvotāji. Īru Republikāņu armija bija atbildīga par aptuveni 60% nāves gadījumu, lojālisti par 40%. Šie trīs ar pusi tūkstoši cilvēku nešķiet tik liels skaitlis, ja salīdzinām ar citiem konfliktiem, kuros kritušo skaits ir daudz lielāks. Bet kultūras darbinieku un politiķu darbības dēļ šis ir pasaules atmiņā un pat popkultūrā iespiedies konflikts, kas aizrāva daudzus.

Ziemeļīrijas miera process ir lielā mērā arī Eiropas Savienības sasniegums. Fakts, ka sala funkcionē kā vienots veselums un robeža ar Ziemeļīriju nepastāv, apliecina arī šobrīd brīvās iespējas pārvietoties pa visu Īrijas salu.

Te gan jāsaka, ka Eiropas Savienība kopumā ir bijis būtisks pamats īru ekonomikas straujam uzplaukumam. Un ienākumu palielināšanās – arī vardarbības līmeņa sarukumam. Valstij iestājoties Eiropas Savienībā, tā piedzīvoja strauju IKP pieaugumu – vidēji 6% gadā.

Valsts ekonomika ir maza, moderna un no starptautiskās tirdzniecības atkarīga. Primāri valsts galvenās eksporta nozares ir alus, ķīmiskās un farmācijas preces, iekārtas un datori, kā arī tekstilizstrādājumi. Starp citu, 2015. gadā 25% Eiropas datoru tika saražoti Īrijā. Un ko zina arī Baltijas un Polijas darbaspēks Īrijā – salā ir pamatīgi attīstīta lauksaimniecība. 

Tieši ārvalstu investīcijas ir kļuvušas par Īrijas ekonomikas kodolu.  Un tas pamatā skaidrojams ar Īrijas zemo uzņēmumu ienākuma nodokli. Līdz ar to tas Īriju padarīja par ierastu galamērķi starptautiskiem uzņēmumiem, kas vēlas maksāt mazāk nodokļus. 2014. gadā, pieaugot starptautiskajam spiedienam, Īrijas valdība paziņoja, ka tā pakāpeniski ieviesīs stingrākus nodokļu likumus.  

Rezultātā Īrijas ekonomika skaitās vienas no bagātākajām pasaulē.  Nereti pat tiekot ierindota pirmajā vietā pēc statistikas.

Noslēdzošais pamatēdiena aspekts, kuru gribētos aplūkot, ir saistīts ar šobrīd aktualizēto jautājumu par Ukrainas militāro neitralitāti. Īrija ir slavena ar to, ka nav NATO dalībvalsts un ievēro neitralitāti jau kopš 20. gadsimta 30. gadiem, kad tika noslēgts līgums starp Īriju un Lielbritāniju, kas garantē starptautiski neitrālu pozīciju pēc Beļģijas un Šveices paraugiem. Tiesa,  Īrijai norada, ka tā nemaz nav tik neitrāli izturējusies pret visām karā iesaistītajām pusēm, gan Otrā pasaules kara laikā, gan vēlāk.

Tas noved pie vēl viena jautājuma kādā veidā valsts varēja saglabāt neitralitāti, ja tai bija iekšēji valsts drošības izaicinājumi un kaimiņos Apvienotā Karaliste? Šo situāciju detalizētāk skaidro īru izcelsmes Somijas Ārpolitikas institūta pētnieks Ioins Maknamars (Eoin McNamar).