Šoreiz dodamies uz devīto lielāko valsti pasaulē un lielāko valsti Centrālāzijā, valsti, kurai nav tiešas piekļuves jūrai. Vienu no divām līdz šim neaplūkotajām “stānām” reģionā – tā ir Kazahstāna. 

Par Kazahstānu mēs bijām ieplānojuši runāt jau pirms kāda laika, kad vēl nekas neliecināja par visai satraucošu gada sākumu šajā visādi citādi diezgan stabilajā valstī. Energoresursu cenu kāpums, nepieredzēti plaši protesti, pēc tam jau vardarbīgas sadursmes, varas iestāžu ēku ieņemšana, dedzināšana un demolēšana, ārkārtas stāvoklis, sabiedroto miera uzturēšanas spēku ievešana un tā dēvētās pretterorisma operācijas noslēgšana 10 dienu laikā, ārvalstu spēku izvešana un tīri teorētiska atgriešanās pie normalitātes.

Neskatoties uz to, ka tā ir iekšzemes valsts, Kazahstānai tomēr ir sava jūras flote. Kazahstānas jūras spēki darbojas Kaspijas jūrā un tie pat ir aptuveni trīs tūkstošu cilvēku lieli, tai ir kādi 14 kuģi.

Par “stānām” jeb zemēm, turpinot, Kazahstānas nosaukumu var burtiski tulkot kā "klejotāju zeme". Nosaukums "kazahs" cēlies no seno turku vārda qaz, kas nozīmē "klejot". Un kā jau iepriekš stāstījām, persiešu sufikss -stan nozīmē "zeme". Un šajā klejotāju zemē pašlaik dzīvo 19 miljonu iedzīvotāju. Tāpēc visai loģiski, ka tai ir arī viens no zemākajiem iedzīvotāju blīvumiem pasaulē. Tas nozīmē, ka valstī ir aptuveni seši cilvēki uz kvadrātkilometru.

Salīdzinājumā – Latvijai tie ir ap 30 cilvēki uz kvadrātkilometru. Iespējams, ka šī attālā dzīvošana vienam no otra ļauj Kazahstānai būt arī vienai no multikulturālākajām valstīm pasaulē, faktiski Kazahstānā dzīvo 120 etnisko grupu un tautību. Visvairāk – 64 procenti, protams, ir kazahi, kuriem seko citas lielākās etniskās grupas - krievi, ukraiņi un uzbeki.

Iepriekšējos divos raidījumos stāstījām par to, cik valsts iedzīvotājiem ir svarīga “nācijās tēvu” klātesamība. Arī Kazahstānas gadījumā šis tēvu elements caurvij valsts vēsturi.

Piemēram, vēl hanu laikā Kazahstānu stipri ietekmēja  Ablaihans, kura vārdā arī nosaukta universitāte Kazahstanā. Viņa darbības mērķis bija izveidot spēcīgu un neatkarīgu Kazahstānas valsti, stiprināt kazahus, popularizējot islāmu un džihāda koncepciju visā valstī, kā centienus pretoties svešām varām. Uz kādu laiku viņam arī izdevās kazahus apvienot vienā valstī, turklāt viņš arī atteicās atzīt Krievijas impērijas protektorātu.

Tomēr ar daudz stiprāku personības kultu Kazahstānas vēsturē ir iegājis pēc neatkarības atgūšanas pirmais Kazahstānas prezidents Nursultans Nazarbajevs, kurš vadīja valsti 30 gadus.

Viens neliels un „maznozīmīgs” apstiprinājums šī cilvēka personības kultam ir fakts, ka Kazahstāna pārdēvēja savu galvaspilsētu Astanu par Nursultanu. Protams, tieši par godu Nursultanam Nazarbajevam. Un tas notika salīdzinoši nesen - 2019. gadā, kad viņš 78 gadu vecumā visai negaidīti atkāpās no amata.

Galvaspilsētas pārdēvēšana gan nebija vienīgais. Tika pārdēvēta arī universitāte un lidosta. Tomēr pēc šī gada sākuma notikumiem var redzēt, ka “nācijas tēva” personības kults krasi samazinās. Piemēram, valsts lielākajā pilsētā Almati Nazarbajeva avēnijas ielu zīmes tika nojauktas un Nazarbajeva statujas gāztas. Pēdējo nedēļu notikumi liecina, ka arī Nazarbajeva ļoti ietekmīgās ģimenes klātbūtne pašreizējā politiskajā dzīvē strauji mazinās, ģimenes locekļiem un tuviniekiem pametot ietekmīgus amatus.

To, kā Nazarbajeva atkāpšanās tika uztverta sabiedrībā, kāda ir attieksme pret jauno valdību un kā “nācijas tēvu elements” caurvij valsti, lūdzām skaidro Aižana Artikbajeva, doktorante no Satbajeva universitātes  Kazahstānā.