Dodamies uz kādu siltu salu valsti Klusā okeāna centrālajā daļā. Un to izvēlējāmies saistības ar laiku – proti, mēs tikko atkal pārgājām uz ziemas laiku, un valstij, kuru šodien aplūkojam, cauri iet Starptautiskā datumu līnija. Respektīvi, tā ir vieta, kurā jauna diena iestājas visagrāk. Nevis Japānai jābūt “uzlecošās saules zemei”, bet gan Kiribati Republikai.

Daļa Kiribati gan ir bijusi Japānas okupēta Otrā pasaules kara laikā. Neatkarību no Lielbritānijas gan Kiribati Republika ieguva tikai 1979. gadā. Un vēl par laiku runājot – ir pēdējais laiks paspēt vēl uz Kiribati aizceļot. Proti, klimata pārmaiņu un attiecīgi globālās sasilšanas izraisītā jūras līmeņa celšanās dēļ Kiribati draud izzušana.

Kiribati ir salu jeb atolu - gredzenveida koraļļu salas ar lagūnu vidū, veidojums Klusā okeāna centrālajā daļā. Tā sastāv no trīs atšķirīgu salu grupām - Gilberta salas, Līnijas salas un Fīniksas salas. Kopā Kiribati ir 33 salas, no kurām tikai 20 ir apdzīvotas, tās ir izkaisītas plašā okeāna teritorijā.

Šīs salas aizņem plašu teritoriju Klusā okeāna ekvatoriālajā daļā, gandrīz 4000 km no austrumiem uz rietumiem un vairāk nekā 2000 km no ziemeļiem uz dienvidiem. Salas nosauktas par Gilberta salām britu flotes kapteiņa Tomasa Gilberta vārdā, kurš 1788. gadā apmeklēja vairākas no tām, kuģojot no Austrālijas uz Ķīnu. Nosaukums Kiribati ir vārda Gilberts atveidojums i-kiribati valodā, kurā ir 13 skaņas.

Nedaudz vairāk nekā 113 tūkstoši valsts iedzīvotāju ir izkaisīti pa salām. Apmēram 90% dzīvo Gilberta salās, un no šiem apmēram puse dzīvo Betio, lielākajā pilsētiņā.

Kiribati tiek uzskatīta par vienu no nabadzīgākajām Okeānijas valstīm pretēji, piemēram, Fidži. Kiribati ir viena no vismazāk attīstītajām Klusā okeāna salu valstīm. Komerciāli dzīvotspējīgās fosfātu atradnes tika izsmeltas līdz neatkarības iegūšanai no Apvienotās Karalistes 1979. gadā. Līdz ar to lielāko ražošanas un eksporta daļu veido zivis un kopra jeb kaltēti kokosrieksti. Kiribati lielu daļu ienākumu gūst no ārzemēm. Kā piemērus var minēt zvejas licences, attīstības palīdzību, tūristu atstāto naudu un strādnieku naudas pārvedumus.

Lielākie dabas resursi – zivis, kokosrieksti, saknes/bumbuļi, banāni, dārzeņi, tropiskie augļi, mājputni, cūkgaļa, rieksti, olas. Lielākais eksporta tirgus Kiribati ir Taizeme 53%. Ņemot vērā Kiribati ierobežotās vietējās ražošanas iespējas, tai ir jāimportē gandrīz visi svarīgākie pārtikas produkti un rūpnieciskās preces pašu patēriņam. Kiribati ir arī atkarīga no ārvalstu palīdzības, kuras ieguldījums valdības finansēs 2016. gadā bija apmēram trešā daļa valsts budžeta.

Ekonomikas attīstību ierobežo arī kvalificētu darbinieku trūkums, vāja infrastruktūra un attālums no starptautiskajiem tirgiem. Valstī vēl ir daudz jābūvē ceļus, jo valstī vispār ir tikai viens ceļš. Proti, Kiribati ir viens ceļš 36 kilometru garumā, un tas savieno slimnīcu, valdības māju un lidostu. Jābūvē ir arī ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmas. Turklāt valstī kopumā ir problēmas ar dzeramo ūdeni un tā rezervēm.

Vienlaicīgi Kiribati draud noslīkšana, jo salas atrodas mazāk nekā 2 metrus virs jūras līmeņa. Kopš 1993. gada vidējais jūras līmenis reģionā ir paaugstinājies par 3,2 milimetriem gadā. Kiribati valdība ir radusi arī risinājumus, tā ir nopirkusi zemi Fidži, kas atrodas 2000 km attālumā no Kiribati, lai audzētu tur labību un tā kalpotu kā vieta, kur evakuēt visus valsts iedzīvotājus nakotnē.

Par Kiribati cīņu ar klimata pārmaiņām stāsta arī bijušais Kiribati prezidents Anote Tongs, kura vadībā arī tika iegādāta zeme Fidži.

Starp citu, liela daļa Kiribati iedzīvotāju jau ir pārcēlušies uz citām valstīm un kopā ar Tuvalu iedzīvotājiem tiek minēti par pirmajiem klimata bēgļiem. Bet, runājot par Fidži, arī tur situācija nemaz nav tik vienkārša, jo vismaz pašlaik izskatās, ka tiem cilvēkiem, kuri pārceltos uz Fidži, netiktu nodrošināta ne pilsonība, ne citas privilēģijas. Un vēl kāda maza nianse – Kiribati viena pati uz Fidži iegādātās zemes lauksaimniecības projektus, visticamāk, arī attīstīt nespētu, tāpēc šeit palīgā ir nācis kāds visur klātesošs lielais draugs – Ķīna.

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.