Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies atpakaļ uz Āfriku, šoreiz – uz Kongo Demokrātisko Republiku. Bijušo Zairu, saīsināti sauktu arī daudzās citos salikumos, kur populārākais ir Kongo-Kinšasa, kas iekļauj arī valsts galvaspilsētas nosaukumu. Un tas tiek darīts, lai lielo Kongo Demokrātisko Republiku nejauktu ar blakus esošo Kongo Republiku.

Kongo Demokrātiskā Republika atrodas Āfrikas pašā viducī un ir starp divdesmit pasaulē lielākajām valstīm. Trešdaļa valsts ir uz ziemeļiem no ekvatora un divas trešdaļas uz dienvidiem. Temperatūra cauru gadu ir apmēram +25 grādi. Vidēji – vienmērīgi silti, bez liekiem ekstrēmiem. Tā ir arī otra lielākā valsts Āfrikas kontinentā. Valstī ir 105 miljoni iedzīvotāju un no tiem piecpadsmit miljoni dzīvo galvaspilsētā Kinšasā.

Vēl daži fakti – valstī dzīvo apmēram 200 dažādas etniskās grupas un tajā tiek runāts apmēram 250 valodās un dialektos. Un pirmie cilvēkveidīgie Kongo teritorijā ir novēroti apmēram pirms 90 tūkstošiem gadu.

Nesenākā vēsturē gan jāmin, ka 1885. gadā karaļa Leopolda II interesēs beļģi uzsāka Kongo upes baseina kolonizēšanu. Tika izveidota Kongo Brīvvalsts, kura bija personīgā Beļģijas karaļa pārraudzībā. Respektīvi, ar brīvību šeit nebija nekādas saistības. Vēl vairāk – šīs pārvaldes modeļa dēļ nepilnos 25 gados, kamēr pastāvēja Brīvvalsts, slimību, bada un beļģu veiktās vardarbības un cilvēku sakropļošanas dēļ, bojā aizgājuši esot līdz pat 15 miljoniem cilvēku.

Tas bija spiediens no starptautiskās sabiedrības, kas 1908. gadā lika karalim tomēr iekļaut Kongo Beļģijas sastāvā un izveidot Beļģu Kongo, kas, protams, mainīja arī tiesības un apstākļus, kā Kongo iedzīvotāji dzīvoja. Neatkarību Kongo ieguva 1960. gadā. Starp citu, dalība vēlēšanās mūsdienās Kongo ir obligāta. Laikam, šī būtu vēl viena vēsturiski ienākusī līdzība ar Beļģiju.

Mūsdienu Kongo ir piedzīvojusi virkni nedienu, režīmu, diktatoru, pilsoņu karu, izejošo un ienākošo bēgļu tūkstošus, vardarbību un masveidīgus cilvēktiesību pārkāpumus.

Šobrīd pusprezidentālo valsti kopš 2019. gada janvāra pārvalda prezidents Felikss Tšisekedi. Kas būtiski – viņš ir pirmais valsts vadītājs, kurš amatā nonāca mierīgā demokrātiskā varas nodošanas procesā, bez būtiskas vardarbības vai apvērsuma. Šeit gan ir kāda nianse – tiek uzskatīts, ka Tšisekedi bija noslēdzis līgumu ar bijušo valsts vadītāju Džozefu Kabilu. Burtiski runājot – kabila bija izvēlējies sev vēlamu kandidātu, kurš tikai izskatās neatkarīgi ievēlēts. Bet tas jau ir cits stāsts

Tajā pašā laikā valstī vēl joprojām darbojas vairāk nekā 100 dažādu grupējumu, kuri turpina terorizēt vietējos iedzīvotājus. Turklāt valstī kopš 1999. gada pastāvīgi uzturas ANO miera uzturēšanas misija. Vairāk kā divdesmit gados šī ir kļuvusi par pasaulē pašu lielāko un dārgāko ANO miera uzturēšanas misiju.

ANO līdzekļu tērēšana gan, acīmredzot nav saistīta tikai ar centieniem izvairīties no kariem un potenciālām etniskajām tīrīšanām Kongo Demokrātiskajā Republikā. Tie acīmredzot ir saistīti ar nepieciešamību nodrošināt nepārtrauktību Kongo resursu ieplūšanai pasaules ekonomikā, ko konflikti, protams, izjauc.

Aprēķini ir dažādi, bet tiek pieļauts, ka Kongo esošie resursi pārsniedz 20 triljonus eiro, kas ir apmēram ASV vai Ķīnas iekšzemes kopproduktu apmērā. Derīgo izrakteņu Kongo pietiek. Kobalts, varš, tantals, nafta, dimanti, zelts, cinks, urāns, koksne, ogles un vēl daudz cita.

Runājot par Kongo dažādajiem resursiem vai atkarību no tiem, nereti tiek pieminēts jēdziens „resursu lāsts”. Ko tas nozīmē, stāsta Turīnas politehniskās universitātes pētniece Kiara Ravetti, kas iepriekš Oksfordas universitātē darbojās arī kā pētniece Ar resursiem bagāto ekonomiku analīzes centrā.

 

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.