Pasaule ir dažāda. Un dažādi ir arī mūsu raidījumi. Mēs tikko bijām Spānijā. Tagad dosimies uz to vietu, kuru Kolumbs atklāja otro pēc Bahamu salām. Tā, protams, ir Kuba un tās atklāšana 1492. gada 27. oktobrī. Spāņu kolonistu vēsturiskā klātbūtne valstī ir neatņemama daļa no Kubas identitātes un valstiskuma. Šajā mēnesī Kuba atkal nonāca pasaules ziņu virsrakstos, jo, ja tā var teikt, tās vēsturē ir sākusies jauna ēra.

Kubā cilvēki dzīvoja labu laiku pirms Kristofors Kolumbs ieradās salā. Proti, cilvēki tur, no mūsdienām skaitot, ir bijuši vismaz 6000 gadu. Pēc Kolumba ierašanās Kuba līdzās citām Karību jūras salām bija Spānijas kolonija. Spāņu - Amerikāņu kara laikā Kuba bija tiešā ASV pārvaldībā, bet no 1902. līdz 1959. gadam tā bija neatkarīga, lai arī ASV regulāri vēroja un reizēm iejaucās Kubā notiekošajā. Šis periods tādēļ arī tiek dēvēts par Neokoloniālo Republiku. Izsūtījumā dzīvojošie kubieši gan šo posmu tā kapitālistiskās sistēmas un demokrātiskuma centienu dēļ dēvēja par Brīvo Kubu (Cuba Livre).

Pēc Brīvās Kubas nāca Fidels – Fidels Kastro, kuru noteikti visi zina un atceras. Fidels Kastro valdīja komunistiskajā Kubā dažādos amatos – premjers, prezidents, kompartijas vadītājs –no 1959. gada līdz 2011. gadam. Tādējādi viņš faktiski bija pasaules vēsturē viens no visilgākajiem valsts vadītājiem, ja neskaita, protams, monarhus.

Viņš noteikti ir pretrunīga politiskā figūra mūsdienu pasaules politiskajā vēsturē. Pasaule arvien strīdas, vai Kastro bija brīvības cīnītājs un vienlīdzīgas sabiedrības radītājs vai arī nežēlīgs diktators, kurš faktiski turēja savas valsts iedzīvotājus nabadzībā.

Nabadzības rādītāji ir patiesi izaicinoši. Kuba, kā zināms, ir viena no pēdējām sociālistiskajām valstīm pasaulē. Lai arī pirms Kastro nākšanas pie varas tā bija viena no attīstītākajām valstīm Latīņamerikā. Kastro markisma-ļeņinisma garā ieturētā pārvalde un ASV uzliktais preču embargo ir pamatīgi ietekmējis valsts attīstību. Kuba ir centusies atrast partnerus visā pasaulē, sevišķi jau liels sabiedrotais savulaik bija PSRS.

Kaut kāda ekonomikas liberalizācija faktiski sākās tikai pēc tam, kad Fidela Kastro vietā stājās viņa brālis Rauls Kastro. Kopš 2011. gada kompartijas lēmuma, valsts vara sāk atbrīvot savu sociālistisko ekonomisko sistēmu no stingras politiskās kontroles.

Tagad kubiešiem ir atļauts pašiem celt un remontēt savas mājas. Ir atļauts arī veidot mazus privātos uzņēmumus. Ir atļauts iegādāties elektroniskās ierīces un mobilos telefonus, apmesties viesnīcās un pirkt un pārdot lietotas automašīnas.

Starp citu, Kubai bija raksturīgs medicīnas personāla pakalpojumu eksports apmaiņā pret produktiem. Vēl pavisam nesen Kuba Venecuēlai piegādāja apmēram 30 000 medicīnas darbinieku apmaiņā pret regulārām naftas piegādēm.

Runājot, par Kubas lielākajām eksporta precēm, gribētos teikt cukurs un cigāri. Bet patiesībā cukura cenas pasaulē pēdējās pāris desmitgadēs ir pamatīgi kritušās un arī ne visai efektīvās ražošanas dēļ Kubas cukurs ir zaudējis konkurences cīņā un valstij ir grūtības nodrošināt pat vietējo patēriņu. Līdzīgs stāsts ir par tabaku un cigāriem, jo Kuba nav pasaulē lielākais ražotājs šajā nozarē.

Tagad tūrisma sektors ir kļuvis valstij ienesīgāks, bet Covid-19 dēļ tas ir faktiski paralizēts.

Pārgrupēšanās Kubas ekonomikā, acīmredzot notiek. Lielākās eksporta preces Kubai ir petroleja, niķelis, medicīnas produkti un arī, protams, tabaka, kafija, zivis un cita lauksaimniecības produkcija. Interesanti, ka lielākie eksporta partneri ir jau pieminētā Venecuēla, kā arī agrākā kolonizatorvalsts Spānija, kā arī vēsturiskā partnera PSRS pārņēmēja Krievija. Bet nozīmīga importa daļa valstī ir pārtika, apmēram trīs ceturtdaļas pārtikas Kuba ieved no ārpuses. 

Taču 2021. gada aprīlis ieies vēsturē ar pilnīgi jaunu ēru Kubas vēsturē. Rauls kastro no Kubas prezidenta amata atkāpās jau 2018. gadā, bet šomēnes viņš paziņoja arī par atkāpšanos no vēl ietekmīgākā komunistiskās partijas pirmā sekretāra amata. Un pirmo reizi 60 gadu laikā Kubu nevadīs kāds no Kastro klana, bet gan jaunais Kubas līderis Migels Diazs Kanels.

Viņš ir 62 gadus vecs, bet pietiekami progresīvs, lai arī joprojām uzticīgs komunistiskajai partijai un sociālismam. Cik aktīvi viņam izdosies virzīt uz priekšu iecerētās reformas, rādīs laiks.

Te gan, protams, ir jāņem vērā arī attiecības ar kaimiņvalsti ASV. Lai kā Kuba ir centusies norobežoties un ASV ir centusies ierobežot Kubu, izskatās, ka abu valsti liktenis ir neizbēgami saistīts.

Kubas attiecības ar ASV pēdējos gados ir gājušas kā pa kalniem. Prezidents Obama centās tās diplomātiski un ekonomiski uzlabot, tur prezidents Tramps bija konservatīvāks.

Bet ko sagaidīt no nākamās ēras Kubas vēsturē un kā varētu attīstīties prezidenta Baidena un ASV-Kubas turpmākās attiecības, stāsta Sorbonā bāzētā Latīņamerikas pētījumu institūta pētnieks Stefans Vitkovskis.

 

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.