Dodamies uz maz apdzīvotu valsti Rietumāfrikā, kas robežojas ar Rietumsahāru ziemeļos, Alžīriju ziemeļaustrumos, Mali austrumos un dienvidos un Senegālu dienvidrietumos. Tai ir arī krasta līnija gar Atlantijas okeānu uz rietumiem. Dodamies uz Mauritāniju, nejaukt ar Maurīciju.

Valsts oficiālais nosaukums, starp citu, ir Mauritānijas Islāma Republika. Valsts nosaukums Mauritānija ir cēlies no senās Mauritānijas karalistes, kas pati ir cēlusies no mauriem, berberu valodā runājošiem cilvēkiem Āfrikas ziemeļrietumos.

Mūsdienu Mauritānijas galvaspilsētas Nuakšota vārds ir cēlies no berberu vārda “nawakshut”, kas nozīmē “vēju vieta”. Diezgan poētiski, zinot, ka daļu valsts teritorijas klāj tuksnesis.

Šis raidījums būs diezgan drūms, jo runājam daudz par verdzību un cilvēktiesību pārkāpumiem, ka arī valsts lielo nabadzību un savādo skaistuma izpratni.

Vēsturiski pirms valsts kļuva par Francijas koloniju tieši berberi un bafūri bija vieni no pirmajiem, kas apmetās uz dzīvi tagadējās Mauritānijas teritorijā. Šīs grupas veido aptuveni vienu trešdaļu no Mauritānijas etniskā sastāva.  Pārējās Mauritānijas etniskās grupas ir cēlušās no bijušajām paverdzinātajām tautām un Subsahāras etniskajām grupām. Šīs trīs grupas ir organizētas saskaņā ar stingru kastu sistēmu ar dziļām etniskām šķeltnēm.

Savukārt, runājot par Mauritāniju un politiku, būtu jāsāk ar to, ka tā ir bijusī Francijas kolonija, un Mauritānija savu neatkarību no Francijas ieguva tikai 1960. gadā. Jaunās Mauritānijas politika aizsākās kā vienas partijas autoritārs režīms, kas kļuva par 49 gadus ilgu diktatūru, kuru raksturoja dažādas kļūdainas vēlēšanas, neveiksmīgi mēģinājumi izveidot demokrātiju un militāri apvērsumi. Līdz pat 2019. gada vēlēšanām valsts nebija piedzīvojusi miermīlīgu varas pāreju.

2019. gadā pie varas nāca Mohameds Oulds Čeihs Ghazuani un viņa inaugurācija iezīmēja pirmo miermīlīgo varas pāreju no viena demokrātiski ievēlēta prezidenta uz citu, nostiprinot valsts demokratizēšanos. Tomēr, neskatoties varbūt uz politisku demokratizēšanos, valstī vēl aizvien pastāv verdzība.

Verdzība Mauritānijā ir bijusi izplatīta jau sen. Valstī ekonomiski un politiski dominējošie arābi un amazighi, saukti par bidānu, vēsturiski paverdzināja melnādainos cilvēkus no Ziemeļrietumu Sahāras, bieži saukti arī par melnajiem mauriem. Lielākā daļa agrāk paverdzināto cilvēku un viņu pēcnācēji ir pazīstami kā haratīni un veido atsevišķu etnolingvistisko grupu. Viņi runā hassaniya — vietējā arābu dialektā, kurā runā arī bidāņi, un veido aptuveni 40 procentus no Mauritānijas iedzīvotājiem.

Lai arī Francija pasludināja verdzības izbeigšanu Mauritānijā 1905. gadā vēl tās koloniālās okupācijas laikā, tomēr galu galā tā pati atteicās izpildīt šo lēmumu. Iemesls ir tāds, ka Francija vēlējās ievērot vietējās tradīcijas un Mauritānijas sociālo struktūru, vienlaikus aizsargājot koloniālo un vietējo ekonomiku. Pakāpeniski attīstījās divas pozīcijas, pirmā, kurā vergu tirdzniecība tika nošķirta un ko uzskatīja par nelikumīgu, kā to pieprasīja koloniālā lielvara Francija. Un otra – mājas verdzība, ko sankcionēja islāms, un tādējādi tā bija atļauta vai vismaz pieļauta. Tāpēc atcelšanas pilnīgu īstenošanu kavēja Francijas politisko un ekonomisko interešu kombinācija un spiediens no Mauritānijas vergu īpašniekiem, kuru intereses bieži vien krustojās ar koloniālajām interesēm.

1981. gadā Mauritānija padarīja verdzību par nelikumīgu, tā bija pēdējā valsts pasaulē, kas to izdarīja. Tomēr desmitiem tūkstoši cilvēku – galvenokārt no haratiešu vai afromauritāniešu minoritātēm – joprojām dzīvo kā vergu strādnieki, mājkalpotāji vai līgavas bērni. Vietējās tiesību grupas ziņo, ka aptuveni līdz 20 procentu iedzīvotāju ir paverdzināti, un katrs otrais haratietis ir spiests strādāt fermās vai mājās bez brīvības, izglītības vai atalgojuma.

Papildus ir izveidojusies arī stingra kastu sistēma, kas pastāv līdz pat mūsdienām, un tumšādainie iedzīvotāji pieder saviem gaišākiem “saimniekiem”. Vergu statuss tiek nodots no mātes bērnam, bet verdzības apkarošanas aktīvistus regulāri aiztur un spīdzina.

Vvaldošie arābu-berberi ieņem augstākus amatus valdībā, savukārt tumšādainie haratieši un afromauritānieši ir nepietiekami pārstāvēti vadošos amatos un saskaras ar daudziem šķēršļiem sabiedrībā, sākot ar piekļuvi izglītībai un beidzot ar labi apmaksātu darbu. Haratīni veic daudzus darbus, ko arābu berberi uzskata par netīriem vai pazemojošiem, piemēram, strādājot vietējos tirgos.

Vēl viena problēma – valdība regulāri noliedz verdzības esamību Mauritānijā, tā vietā slavējot sevi par šīs prakses izskaušanu.

Par Mauritānijas verdzības sistēmas īpatnībām vairāk stāsta Bubakars Oulds Messauds, kurš savulaik dibināja organizāciju „SOS Esclaves Mauritanie” un arī pats nāk no vergu ģimenes.