Dodamies uz Āfriku, uz Āfrikas vidieni un šoreiz detalizētāk aplūkojam teritorijas ziņā astoto lielāko kontinenta valsti, kurai ir vēl nesen bijusi plaši pievērsta pasaules sabiedrības uzmanība. Un iespējams, ka tikai nedaudzi zina par to, ka pašlaik Mali ir divas starptautiskas misijas, kurās piedalās arī Latvija. Proti, Eiropas Savienības Apmācības misijā Mali (EUTM MALI) piedalās trīs cilvēki no Latvijas, bet ANO vadītajā Visaptverošā integrētā stabilizācijas operācija Mali “MINUSMA” piedalās viens cilvēks no Latvijas.

Kam īsti rūp Mali? Valsts, par kuras eksistenci (līdzīgi gan arī kā par Latvijas) pasaulē zina maz, kura ziņu virsrakstos mūsu platuma grādos vismaz pirms gadiem septiņiem, astoņiem bija pat ļoti reti.

Ja jau Latvija līdzdarbojas misijās Mali, laikam arī mums būtu kaut kas vairāk jāzina par vienu no nabadzīgākajām valstīm pasaulē, ar nepilniem 20 miljoniem iedzīvotāju. Vienlaicīgi tā ir valsts ar trešo augstāko dzimstības līmeni pasaulē.

Mali sievietes vidēji dzemdē sešus bērnus. Tajā pašā laikā Mali ekonomika, iekšzemes kopprodukts (IKP) ir ap 17 miljardiem eiro, kas ir divas reizes mazāka nekā Latvijas ekonomika. Bet, ņemot vērā iedzīvotāju skaitu, IKP uz vienu iedzīvotāju sanāk tikai nedaudz vairāk kā 2000 eiro, kas ir krasā pretstatā Latvijas 30 tūkstošiem eiro.

Valstī dominējošā nodarbošanās ir lauksaimniecība. Zelta ieguve un kokvilnas ražošana veido vairāk nekā četras piektdaļas no valsts eksporta. Vāji attīstītā ražošana un paļaušanās uz izejvielu eksportu arī ir padarījušas valsti ļoti atkarīgu no ārvalstu palīdzības un izejmateriālu cenu svārstībām.

Un tieši ārvalstu finanšu un tehniskā palīdzība, starp citu, ir bijis iemesls, kādēļ valstij ilgstoši izdevās saglabāt demokrātisko sistēma starp militārajām diktatūrām. Proti, no 1991. gada līdz 2012. gada apvērsumam valstī bija iedibināta funkcionējoša, demokrātiska valdošo politiķu nomaiņas sistēma vēlēšanu ceļā. Šis bija labs piemērs tam, kā ārvalstu palīdzības sasaistīšana ar prasībām pēc labas pārvaldības principiem, ļāva valstī nodrošināt iekšēju politisko stabilitāti.

2012. gada 22. martā armija pavērsās pret tā brīža valsts prezidentu un kopš tā laika valsts ir bijusi iekšēju konfliktu mocīta un uz pilsoņu kara robežas. Konfliktu veicināja ne tikai ekonomiskās attīstības zemais līmenis un nevienlīdzība, bet arī politiskā nespēja risināt iekšējās klanu pretrunas, tostarp karadarbību piedzīvojušu un veicinošu grupējumu ieplūšana no Lībijas, ekstrēmisma pieaugums.

To, kādēļ pasaule satraucas par notiekošo Mali detalizēti skaidro Rīgas Stradiņa universitātes doktorante un Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka, bet nākotnes skatījumu par Mali sniedz politikas zinātņu doktors Mads Ibrahims Kante.