ASV prezidenta vēlēšanas un rezultātu gaidīšana ir aizēnojusis citus notikumus pasaulē. Starpt tiem arī prezidenta vēlēšanas vēl kādā valstī - Moldovas Republikā. Pirmā kārta bija 1. novembrī, bet otrā paredzēta 15. novembrī. No Latvijas un Eiropas Savienības ģeopolitiskā skatījuma raugoties tas ir visai nozīmīgas notikums.

Aplūkojot situāciju Austrumu partnerības valstīs kopumā - Baltkrievijā, Azerbaidžānā, Armēnijā, Ukrainā un Gruzijā, ari Moldova par Piedņestras konfliktu ir viens no "iesaldētajiem konfliktiem", ko bieži min, ka tas var arī atjaunoties.

Moldovas Republika tās modernajā formā tika faktiski izveidota brūkot Padomju Savienībai 1991. gada augustā. Valsti apdzīvo šobrīd 3,3 miljoni iedzīvotāju, kur absolūtais vairākums no tiem ir moldāvi. Oficiālā valoda valstī gan ir rumāņu.

Moldova diemžēl ir viena no pašām nabadzīgākajām valstīm Eiropā un ar zemu Cilvēka Attīstības indeksa rādītāju. Valsts ir atkarīga no lauksaimniecības sektora un audzē augļus, dārzeņus, vīnogas, ražo vīnu un arī tabaku.

Vīns un tā eksports uz lielāko noieta tirgu Krieviju kļuvis arī par politisko instrumentu Krievijas rokās vairākkārtīgi. Proti, tiklīdz Moldova vairāk vēlas politiski tuvināties Eiropas Savienībai (ES), tā Krievija padomju laikos tik populāro moldāvu vīnu aizliedz importēt. Arī šobrīd moldāvu vīns Krievijā ir aizliegts.

Moldovai līdzīgi kā Latvijai nav paveicies ar būtiskiem dabas resursiem, ja vien nepieskaitām auglīgu zemi, mežus un dzeramo ūdeni no debesīm - lietu. Nav arī enerģijas resursu un valsts ir atkarīga no Krievijas enerģijas piegādēm, ko gan nesenajos gados valsts ir diversificējusi, palielinot energo neatkarību, būvējot gāzes vadu starp Rumāniju un Moldovu.

Rumānijas un Moldovas attiecības gan prasa īpašu sadaļu. Bet viena no pazīmēm ir ne tikai etniskā un valodas līdzība, bet arī panrumānisms jeb pārvalstiska pieeja rumāņu kultūras telpai.

Pilsonības un valstu apvienošanas jautājums ir bijis viens no zīmīgākajiem jautājumiem paralēli Moldovas integrācijas centieniem Eiropas Savienībā un arī kontekstā ar šiem centieniem. Kopš Moldovas izveides 90. gadu sākumā ir bijuši politiskie plāni attiecībā uz Moldovas apvienošanu/ pievienošanu Rumānijai. 

Moldovas politiķu vidū pozīcijas ir dalījušās, jo tiek rēķināts, ka apmēram 60 procentu moldāvu ir pret valstu apvienošanu. Vēl vairāk – simtiem tūkstošu moldāvu uz šo brīdi jau ir Rumānijas, kas nozīmē arī ES, pilsonība. Pat ja tas rada tiesiskus ierobežojumus pašu valstī, iespējas strādāt un ceļot ES, acīmredzot, tiek novērtētas daudz augstāk.

Bet par politiķu pozicionēšanos šajā jautājumā liecina arī tas, ka esošais un uz otrajā kārtā kandidējošais šī brīža prezidents Igors Dodons ir stingri pret apvienošanu ar Rumāniju, kamēr viņa sāncense, bijusī premjere Maija Sandu, kura uzvarēja pirmajā balsošanas kārtā 1. novembrī, ir par apvienošanos ar Rumāniju.

Dodons ir prokrievisks konservatīvais, kurš aicina uz plašāku krievu valodas lietošanu un stratēģisko partnerību ar Krievijas Federāciju. Sandu šajā ģeopolitiskajā spēlē ieņem pretēju, ES labvēlīgu pozīciju.

Detalizētāk par Moldovas vēlēšanu vēsturisko nozīmīgumu un šo pozīciju dalīšanos mēs vaicājām arī moldāvu izcelsmes Māstrihtas Universitātes doktorantei Lūcijai Leontievai. 

Skaidrs, ka Moldovas attiecības ar kaimiņvalstīm ir ģeopolitisko un iedzīvotāju ekonomisko un dzīves kvalitātes uzlabošanas iespēju cīņa. ES integrācijas process tiek uztverts kā stimuls politiskajām un strukturālajām reformām Moldovā. 

Arī ES un Moldovas asociācijas nolīgums, kurā ir paredzēta padziļināta un visaptveroša brīvās tirdzniecības zona, kas faktiski spēkā stājās 2014. gadā, ir bijis būtisks stimuls valstij. Lai arī ar saviem izaicinājumiem korupcijas novēršanas un strukturālo reformu jomā valstī ir jādomā un jācīnās.

No ekonomiskā viedokļa šis līgums rezultējās tajā, ka ES tagad pērk apmēram 65 % no Moldovā ražotiem produktiem.

Bet korupcija, kas kavē daudzveidīgas uzņēmējdarbības attīstību un aiztur ārvalstu investīcijas, ir lielākais izaicinājums paralēli jau minētajai politiskajai nenoteiktībai. Nespējai izvēlēties valsts virzību. Arī Piedņestras situācija, protams, neuzlabo valsts tēlu, ne iespējas pievienoties NATO.