Raidījumā Diplomātiskās pusdienas stāsts par mazu un mazpazīstamu, bet noteikti dzirdētu valsti – Nauru. Nauru gadījumā jārunā par būšanām, kuras pārvērtušās par nebūšanām. Valsts oficiālais nosaukums ir Nauru Republika un tā ir trešā pasaulē mazākā neatkarīgā valsts pēc Eiropā atrodamajām Vatikāna un Monako. Atrodas šī valsts tā Okeānijā.

Nauru ir starp tā sauktajām mikrovalstīm. Tās izmērs teritoriāli ir tikai 21 kvadrātkilometrs. Tas nozīmē, ka Nauru ir apmēram 15 reizes mazāka nekā Rīga. Un faktiski nedaudz mazāka arī nekā Imanta. Arī iedzīvotāju skaita ziņā Nauru dzīvo apmēram tikai piektā daļa no Imantas iedzīvotāju skaita. Un faktiski šī ir pasaulē mazākā republika un otra mazākā valsts pēc iedzīvotāju skaita.

Vienlaicīgi tā ir arī "visresnākā valsts" pasaulē, kur gandrīz visi iedzīvotāji ir ar lieko svaru un vairāk nekā 70 % iedzīvotāju ir resni. Un gandrīz pusei esot arī diabēts. Patiesībā tas ir briesmīgs rekords tik mazai valstij. Bet zinātnieki rēķina, ka Okeānijas valstu iedzīvotājiem esot ģenētiska predispozīcija ātri iegūt lieko svaru un kļūt tādejādi neveselīgiem.

Nauru liktenis ir sarežģīts. Nav īsti vēl skaidrs, kā vēsturiski cilvēki nonāca Nauru, jo lingvistiskajā ziņā valsts ir atšķirīga no citiem blakus esošo salu pamatiedzīvotājiem. Bet uzskata, ka pirmie cilvēki pirms apmēram 5000 gadiem bija mikronēzieši un polinēzieši.

Bet Nauru ir tik attāla, ka arī pirmie tās kolonizatori bija Vācijas Impērija, kas Nauru kolonizēja tikai 1888. gadā. Pirmais eiropietis salā ieradās nepilnus 100 gadus pirms šī notikuma. Vācija gan kopumā bija vēlīnais kolonizators, ja skatāmies no Eiropas ekspansijas viedokļa.Vācieši mēģināja iegūt un pieprasīt teritorijas, kas bija relatīvi nepiederošas.

Vācija un Lielbritānija kopā sāka iegūt Nauru atrodamo fosfātu 20. sākumā, pirms to Pirmā pasaules kara laikā okupēja Austrālija. Pēc Otrā Pasaules kara tā bija Japāna, kura kontrolēja Naura teritoriju, tad Jaunzēlande. Tikai 1968. gadā valsts ieguva neatkarību un uz brīdi arī kļuva par pašu bagātāko valsti pasaulē. Prieki gan bija īsi, jo fosfātu krājumi jau 1980. gadu sākumā sāka beigties. 2006. gadā tos pārstāja vispār iegūt, un šobrīd mēģina iegūt fosfātu subproduktus, lai kaut kā uzturētu valsts ekonomiku. Aizstāt tos īsti nav ar ko, un visi pārējie izejmateriāli ir jāieved no Austrālijas. Respektīvi, valsts, kuras ekonomika bija atkarīga tikai no viena izejmateriāla, kļuva arvien nabadzīgāka. Un tāda tā ir arī mūsdienās. 

Iedzīvotāju skaita ziņā (10 000 iedzīvotāju) tā ir apmēram Kuldīga. Bet ienākumu līmenis mūsdienās patiešām ar Latviju ir vien tik daudz salīdzināms, ka Nauru IKP uz vienu iedzīvotāju ir trīs reizes mazāks nekā Latvijā.

Valsts vēl mūsdienās ir atkarīga no fosfātu subproduktu ieguves, lai arī tā nav pat starp 15 šīs plaši atrodamās un būtiskās izejvielas avotiem. Tādēļ Nauru ir izvēlējusies koncentrēties uz pakalpojumu sektoru. Un pakalpojumi ir visai savdabīgi , proti, 2000. gados nodokļu paradīzes un naudas atmazgāšanas pakalpojumiem. Paralēli kopš 2001. gada, bet visnesenāk kopš 2012. gada, Nauru sniedz bēgļu izmitināšanas mītnes pakalpojumus Austrālijai. Un šis rūpals ir tiešām interesants, jo tiek ziņots, ka pat astoņgadīgi bērni mēģina izdarīt pašnāvības šausminošajās Nauru bēgļu nometnēs.

Diemžēl drausmīgu stāstu ir daudz, bet visa pamatā ir Austrālijas visai pretrunīgi vērtētā patvēruma meklētāju politika, jo personas, kuras ieceļo valstī ar laivu, bēgļu statusu saņemt nevar. Tāpēc šos cilvēkus nosūta uz tā dēvētajiem bēgļu un patvēruma meklētāju apstrādes centriem Nauru un Jaungvinejā. Un šeit šie cilvēki faktiski vienkārši iesprūst. Taču, par spīti starptautiskajam nosodījumam un daudzu valstu piedāvājumiem palīdzēt, Austrālijas lielākās politiskās partijas uzskata, ka izvēlētā politika ir bijusi pareiza. Tomēr zināms progress pēdējo dažu gadu laikā ir sasniegts. Cilvēktiesību aizstāvji ziņo, ka pašlaik Nauru ir iestrēguši aptuveni 110 cilvēki. 

Nauru ir veikla ne tikai savu izejmateriālu un teritorijas iespēju tirdzniecībā. Tā ir pieminēta arī starp tām daudzajām valstīm, kura spēj veikli tirgot savu suverenitāti. Respektīvi, par naudu tā ir gatava atzīt oficiāli visdīvainākās un visnoziedzīgākās separātistu teritorijas.

Pasaulē ir pazīstama tāda lieta kā atbalsta sniegšana starptautiskās sistēmas ietvaros par attiecīgu atlīdzību, un Nauru to aktīvi piekopj. Suverenitātes aspekts faktiski tiek pārvērsts par bitkoinu – par kaut ko netveramu, ko var tirgot reālās, vispāratzītās naudas iegūšanai.

Detalizētāk par pašu šo balsu tirgošanas fenomenu, kas ir visnotaļ izplatīts pasaules politikā, mums piekrita pastāstīt Andrejs Pildegovičs, pašreizējais Latvijas pastāvīgais pārstāvis ANO un cilvēks, kurš Ņujorkā rūpīgi koordinē arī Latvijas kandidēšanu uz ANO Drošības padomes nepastāvīgā locekļa vietu 2025.-2026. gadā.

Taizeme, Austrālija un ASV ir arī Nauru lielākie eksporta partneri. Taizeme un Austrālija ir arī lielākie Nauru importa partneri. No abām valstīm tiek ievesta degviela, celtniecības materiāli, automašīnas un daudzas citas preces, kas mūsdienu sabiedrībā skaitās norma. Valstī arī trūkst tīra dzeramā ūdens, un 90 procenti salas teritorijas ir iznīcināta fosfātu iegūšanas dēļ. Veselības problēmas, dzeramā ūdens piesārņojums ir rezultāts gadsimtu ilgajai, negausīgajai fosfātu iegūšanas politikai valstī. Rezultātā arī tūristi nebrauc uz Nauru ciemoties.

Nauru nav savas armijas, un tā lieto arī Austrālijas dolāru kā savu valūtu. Un valstī arī nav nodokļu. Tas gan divu iemeslu dēļ – viens, ka reiz miljardiem eiro lielās fosfātu iegūšanas industrijas dēļ iedzīvotājiem vienkārši netika piemēroti nodokļi. Un otrs – šobrīd vairāk nekā ceturtā daļa valsts iedzīvotāji ir bezdarbnieki un attiecīgi no tiem nav ko iekasēt. Rezultātā – valsts ir ļoti atkarīga no ārvalstu palīdzības.

Nauru ir valsts, kura ir tik maza, ka īsti nespēj būt suverēna. Bet vienlaicīgi – ar savu rīcību mazina suverenitātes principa nozīmīgumu kopējā starptautiskajā sistēmā.

Mēģinot saprast faktu, ka Nauru ir resnākie cilvēki pasaulē, izrādās, ka tā ir klasiska parādība – rietumnieku pārtiku ķermeņi nesadala. Proti, Nauru iedzīvotāji tradicionāli nodarbojās ar zvejniecību un augkopību, kas arī dominēja vietējā virtuvē. Kopā ar kokosriekstiem ikvienā to izpausmes formā un daļā. Kad valsts kļuva neatkarīga un bagāta, tā sāka inportēt produktus no Rietumiem, sevišķi ASV. Tas ne tikai samazināja makšķerēšanu un augkopību, bet komplektā ar vietējām tradīcijām un skaistuma etaloniem, ka cilvēkam jābūt nedaudz tuklam, izraisīja pakāpenisku iedzīvotāju aptaukošanos.

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.