Šoreiz runājam par valsti, kas ir gan viena no nabadzīgākajām, gan viena no karstākajām, gan arī viena no tūristiem nedraudzīgākajām valstīm pasaulē. Turklāt to bieži vien jauc ar tās daudz mazāko, bet desmitkārt vairāk apdzīvoto kaimiņvalsti Nigēriju. Tātad – šoreiz mēs runājam par Nigēru.

Lai arī abām valstīm ir ļoti daudz kopīga, tostarp robeža. Arī to gan savulaik visai mākslīgi nosprauda Londonas un Parīzes pārstāvji, lai cik tas dīvaini neliktos – lai ierobežotu Vācijas ekspansiju Rietumsahāras reģionā. No šīs vēsturiskās dalīšanas ir kaut vai viena izteikta atšķirība – Nigēras elite ir vairāk franciski runājoša, Nigērijas – angliski. Nigērā visvairāk runātā gan ir hausa valoda un tajā sazinās vairāk nekā puse valsts iedzīvotāju. Bez franču valodas kopumā valstī ir vēl 10 oficiālās valodas, kaut arī dažādu cilšu valodu skaits sasniedz apmēram 20. Gandrīz 23,5 miljoniem iedzīvotāju varbūt tas arī nav nemaz tik daudz.

Nigēra ir salīdzinoši liela valsts un tā ir lielākā valsts Rietumāfrikā, taču vienlaikus tā ir arī viena no pasaulē 45 valstīm, kurām nav pieejas jūrai. Saprotams, ka šādām valstīm nākas saskarties ar ekonomiskiem izaicinājumiem, jo to saražotie produkti ir mazāk konkurētspējīgi, tos vienkārši ir sarežģītāk nogādāt līdz ostām.

No valsts 1,27 miljonu kvadrātkilometru lielās teritorijas tikai 300 kvadrātkilometru ir ūdens. Tas ir aptuveni par 2000 kvadrātkilometru mazāk, nekā Latvijā. 

Uzskata, ka Nigērai ir vismaz divas lielas problēmas – ārkārtēja nabadzība un arī augstā nedrošība. Šīm nedienām noteikti var pieskaitīt arī koronavīrusa radītās problēmas, kas daudzas Āfrikas valstis skar īpaši sāpīgi.

Valstī aptuveni 40% no iekšzemes kopprodukta nodrošina lauksaimniecība un dabas apstākļiem ir liela nozīme. Un biežais sausums noteikti nenāk par labu ne iedzīvotājiem, ne ekonomikai. Tas arī izskaidro to, kāpēc Nigēra ir viena no nabadzīgākajām valstīm pasaulē.

Bet nav jau tā, ka Nigērai nav nekādu ienākumu avotu. Tā joprojām ir viena no lielākajām urāna ieguvējām pasaulē un tai ir arī ļoti labs naftas, zelta, ogļu un citu minerālu iegūšanas potenciāls. Ja vien būtu nauda, ko ieguldīt rūpniecībā un attīstībā. Tāpēc pašlaik ir jāiztiek ar ļoti primitīvi aprīkotām raktuvēm, kuras, no vienas puses, nodrošina darbu vietējiem iedzīvotājiem, no otras puses, piesaista cilvēkus ar ne tiem labākajiem nodomiem. Un, treškārt, šādas privātās raktuves ir viens no iemesliem, kāpēc strauji sarūk jau tā niecīgie Nigēras meži.

Jāpiebilst, ka pēdējo desmit gadu laikā Nigēra patiesībā ir piedzīvojusi ekonomisko augšupeju un tas lielā mērā ir pateicoties nu jau bijušajam prezidentam Mahamadu Isufu, kurš spēja novērst dažādus etniskos konfliktus. Isufu arī aktīvi ieguldīja valsts līdzekļus lauksaimniecībā, turklāt, atšķirībā no dažu citu Āfrikas valstu līderiem, viņš izlēma uz trešo pilnvaru termiņu nekandidēt, tā vietā sarīkojot brīvas un godīgas vēlēšanas.

Neskatoties uz to, 2020. gadā Nigēra tika atzīta arī par visvājāk attīstīto valsti pasaulē. ANO cilvēka attīstības indekss, ko veido ANO Attīstības programma liecina, ka Nigēra ierindojās 189. vietā no 189 apskatītajām valstīm. Kā piemērs ir viens no rādītājiem – savas dzīves laikā skolā bērni pavada nedaudz vairāk par diviem gadiem.

Otra valsts problēma ir nedrošība. Varbūt par pašu Nigēru tik bieži nav dzirdēts, tad par bēdīgi slaveno Sāhelas reģionu gan. Pavisam nopietnas problēmas šajā reģionā aizsākās jau gandrīz pirms 10 gadiem, kad 2012. gadā Mali piedzīvoja islāma džihādistu uzbrukumus. Toreiz situācijas stabilizēšanā iesaistījās bijusī koloniālā lielvara Francija, kas atsita džihādistu iebrukumus, taču par spīti ārvalstu militāro spēku klātbūtnei vardarbība turpinās un cietēju lomā ir arī Mali kaimiņrepublikas - Burkinafaso un Nigēra.

Džihādistu uzbrukumi reģionam turpinās un, lai cik tas skarbi neizklausītos, ļoti bieži cieš bērni. Kā savā jaunākajā pētījumā norāda „Amnesty International”, arvien lielāks skaits bērnu Nigērā tiek vai nu nogalināti, vai arī tiek rekrutēti karošanai gan grupējuma „Islāma valsts”, gan citu grupējumu rindās. Un faktiski tie visi ir kara noziegumi.

Par situāciju Nigērā, kā arī jaunāko "Amnesty International" ziņojumu stāsta Latvijas cilvēktiesību centra direktore Anhelita Kamenska.