Pakāpeniski dzīve sāk atgriezties normālās sliedēs, tomēr šoreiz stāsts par valsti, kur šīs normālās sliedes ir visai grūti atrast jau gandrīz desmit gadus. Proti, šoreiz runājam par kara izpostīto Tuvo Austrumu valsti Sīriju, kurā, starp citu, rīt, 20.maijā, bija paredzētas parlamenta vēlēšanas.

Vēlēšanas bija paredzētas jau aprīlī, taču atkal jau koronavīrusa dēļ tās tika pārceltas uz 20. maiju. Bet arī rītdienas vēlēšanas ar Sīrijas prezidents Bašara al Asada dekrētu ir atliktas otrreiz un tagad tās notiks tikai 19. jūlijā.

Jāatzīst, ka pēdējā laikā pašā Sīrijā notiekošais ir nedaudz pazudis no ziņu virsrakstiem. Pareizāk gan būtu teikt, ka Sīrija ir kļuvusi par dažādu valstu interešu sadursmes poligonu, bet par pašā Sīrijā notiekošo mēs zinām arvien mazāk. Un pat būtu diezgan jāpiedomā, lai atcerētos, kad vispār esam kaut ko ziņojuši, piemēram, par Sīrijas prezidentu Asadu.

Sīrija tiešām ir bijis starptautisks izaicinājums gan no militārās drošības, gan migrācijas plūsmu, gan ģeopolitiskā balansa viedokļa. Tuvie Austrumi vispār ir sarežģīts reģions un tāds ir arī Sīrijas pilsoņu karš, kurā vairākas lielvalstis ir vedušas attālinātos jeb tā saucamos proxy karus. Pilsoņu karš Sīrijā ilgst kopš 2011. gada un atrisinājumu tam vēl nevar redzēt.

Savulaik politikas zinātņu doktors Saimons Serfatijs toreiz par nesen aizsākto pilsoņu karu Sīrijā teica tā – šis var būt konflikts, kurš varētu veidot pasaules kārtību visā turpmākajā 21. gadsimtā.

Gatavojoties raidījumam par Sīriju, uzrunājām doktoru Serfatiju vēlreiz. Uz ko viņš laipni atbildēja, ka vairs īsti neseko politiskajiem procesiem, piemēram, vēlēšanām, Sīrijā, jo… kāda gan būtu to jēga? Atgriešanās normālajā dzīvē? Demokrātisks žests? Tāpat viņš neredzot jēgu pašreizējos apstākļos vispār uzsākt Sīrijas rekonstrukciju, jo nav jau joprojām zināms, kurš vada valsti, kurš maksā un par ko.

Lai pilnībā izprastu karu Sīrijā, nebūs gana skatīties tikai uz ārvalstu klātbūtni, tostarp, Krievijas interesēm, par ko Latvijas medijos ir daudz ziņots. Ir nepieciešams arī paskatīties uz tādu parādību, kā valsti ar izsīkstošām naftas rezervēm.

Proti, autokrātiskā politiskā sistēma un pats prezidents Bašars Al Asads ir turējies pie varas kopš 2000. gada. Jebkura režīma un valdības popularitātei ir būtiski spēt nodrošināt arī valsts saimniecību un darbavietas, kā arī pastāvīgu ienākumu plūsmu valsts kasē. Dabas resursi, sevišķi tik pieprasīti kā nafta, šo ir klasiski ļāvusi daudzām valstīm. Un arī Sīrijas gadījumā skaidri parādās šī saikne jeb korelācija starp naftas “ziedu laiku” beigām un iekšējo konfliktu saasināšanos, kas vēl papildus visam sakrita arī pasaules ekonomisko un finanšu krīzi pirms desmit gadiem.

Runājot par naftu, jāpiezīmē, ka iegūt Sīrija to sāka 1968. gadā, bet eksportēt tikai 1980. gadu vidū. Kopš 1995. gada, kad Sīrijas naftas ieguve bija vislielākā, piecpadsmit gadu laikā ieguve bija samazinājusies gandrīz uz pusi. Un 2010. gadā, vēl īsi pirms pilsoņu kara sākuma, nafta veidoja apmēram 25 procentus no valsts ienākumiem un galvenie importētāji bija divas valstis – Vācija un Itālija, kopā iepērkot vairāk nekā divas trešdaļas no Sīrijas naftas eksporta. Arī atlikušo trešdaļu lielākoties iepirka tieši ES valstis.

Un jau tobrīd bija skaidri redzams, ka naftas rezervju izsīkšana un neefektīvās tehnoloģijas kombinācijā ar pieaugošo naftas resursu patēriņu pašmājās, veda pie tā, ka arī bez pilsoņu kara Sīrija tuvākajos gados būtu kļuvusi par naftas importētājvalsti. Krītošie valsts ieņēmumi no naftas ieguves noveda pie tā, ka valsts sāka deregulēt ekonomiku, tostarp, piemēram, atļaut privāto banku darbību. Vienlaicīgi Sīrijas valsts naudas trūkuma dēļ bija spiesta samazināt subsīdijas daudziem produktiem un pakalpojumiem, kā arī nespēja risināt arī pastāvīgās bezdarba problēmas. Tas viss noveda pie iekšējās opozīcijas neapmierinātības ar Al Asada režīmu, ko vēlāk izmantoja arī tā saucamā Islāma valsts jeb Daesh. Un tālāko stāstu mēs esam daudz dzirdējuši pēdējos gados.