Vēlot bagātu un laimīgu gadu, raidījumā Diplomātiskajās pusdienās stāsts par valsti, kura ir gan viens, gan otrs. Un mēģināsim saprast, kā viņi pie šādiem sasniegumiem ir tikuši. Runa, protams, ir par Šveices Konfederāciju.

Šveices siera cienīga šī valsts ir arī ģeogrāfiski – proti, tik bieži, kad redzam Eiropas Savienības karti, tās pašā viducī ir tukšums. Un šis tukšums ir tieši Šveice un tai blakus esošā Lihtenšteina. Un, neskatoties uz to, ka Šveice ir izvēlējusies palikt ārpus Eiropas Savienības, tā ir Eiropas Brīvās Tirdzniecības asociācijas dalībvalsts līdzās Islandei, Norvēģijai un Lihtenšteinai. Visas četras ir daļa no Eiropas vienotā tirgus, ir daļa no Šengenas zonas, bet vienlaicīgi nav Eiropas Savienības kā muitas savienības dalībvalstis.

Kamēr Latvija šogad svinēs 20 gadus kopš iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO, kā arī desmito gadskārtu kopš iestāšanās eirozonā, Šveice ir izvēlējusies palikt ārpus ne tikai šīm starptautiskajām organizācijām. Un vienlaicīgi Šveice un Latvija abas ir dalībvalstis tādās organizācijās kā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD), Pasaules Tirdzniecības Organizācija un ANO. Īpatnēji, ka Šveice ANO iestājās tikai 2002. gadā, bet šī ir arī vienīgā valsts, kurā notika referendums par dalību organizācijā.

Un tas ir situācijā, ka Šveicē jau vismaz 150 gadus ir atrodamas mītnes vietas vairākām starptautiskajām organizācijām. Mūsdienās ap 40 starptautiskās organizācijas atrodamas Šveicē – lielākoties Ženēvas ezera rajonā, kā arī Bāzelē un Bernē. Ženēvā atradīsiet Sarkano Krustu, Pasaules Tirdzniecības organizāciju, Pasaules Veselības organizāciju, Starptautisko migrācijas organizāciju, Apvienoto Nāciju Organizācijas Ženēvas biroju, Eiropas Raidorganizāciju apvienību, Eiropas Kodolpētījumu organizācija (slaveno CERN) un daudzas, daudzas citas. Sevišķi Bāzelē atradīsiet virkni pasaules lielāko kompāniju, sevišķi banku un medicīnas jomā.

Šveices Konfederācijai ir ne tikai ir apmēram divas reizes lielāks iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju nekā Latvijai pēc Pasaules Bankas metodoloģijas, bet valstī vienlaicīgi ir gandrīz sešas reizes lielāka vidējā alga nekā Latvijā. Proti, gandrīz 6000 eiro mēnesī.

Kā tas tā nākas? Šis ir bieži pieminētais pirktspējas paritātes aspekts. Šveices dzīves dārdzība ir tik liela, ka salīdzinot algas ciparos neļauj saredzēt reālo ienākumu situāciju. Šveices veiksmes drīzāk jāskatās no strukturālajiem viedokļiem un kā valsts pamanījusies aktīvi piesaistīt ārvalstu kapitālu, tostarp arī netīru, kā arī gudros prātus, tehnoloģijas, investīcijas.

Kā viņi to pamanījušies izdarīt – ar mieru un stabilitāti, gan ārpolitisko, gan iekšpolitisko. Ar gleznainiem dabas skatiem un regulārā infrastruktūras un tehnoloģiju modernizācijā balstītā dzīves līmeņa uzlabošanā, ar kapitāla pieejamību un galvenais – atvērtību dažādām kultūrām, reliģijām, domāšanas veidiem. Un arī banku slepenību un beznodokļu zonām. Bet tas atsevišķs stāsts.

Daudzi no šiem sabiedriskajiem pakalpojumiem valstī ir nākuši caur federālo budžetu deficītiem un darbaspēks arī ir ne tikai ļoti augsti kvalificēts, bet arī ļoti novecojošs.  Šis fakts gan netraucē Šveicei būt augstu ienākumu valstij un valstij ar ļoti zemu bezdarba līmeni, kuras eksporta gandrīz 40 procentus veido medicīniskie preparāti.

Par eksportiem vēl pieminot – Šveice ir ceturtais lielākais Eiropas Savienības tirdzniecības partneris pēc Ķīnas, ASV un Apvienotās Karalistes. Proti, 8,5 miljonu iedzīvotāju nelielā valstiņa tikai relatīvi nedaudz atpaliek no tādiem milžiem kā ASV un Ķīna. Šveices daļa ir vairāk nekā 7 procenti no kopējā ES tirdzniecības apgrozījuma. Salīdzinājumam – vēl nesenā Eiropas Savienības dalībvalsts Lielbritānija veido apmēram 10 procentus no ES tirdzniecības. Un Lielbritānijā dzīvo gandrīz 70 miljoni cilvēku.

Kā šveicieši šo pamanījušies? Principā ar starptautisku konglomerātu palīdzību. Proti, virkne Šveices kompāniju ir starp pasaulē lielākajām. To darbība nav ierobežota tikai pašā Alpu valstiņā. Lielākās šveiciešu kompānijas ir "Nestle", "Roche", "Novartis" un UBS banka. "Nestle" ir pasaulē lielākā pārtikas un dzērienu ražotāju kopānija. Pēc tirgus kapitalizācijas tā ir arī 26. lielākais daudznacionālais konglomerāts pasaulē.

Lielas un iespaidīgas kompānijas gan nav vienīgais, ar ko Šveice slavena. Daudzi būs dzirdējuši par to, ka Šveices pasaules slavenā neitralitātes politika ir balstīta ne tikai starptautiskajās tiesībās, bet arī spēcīgā pašpalīdzības domāšanā un aizsardzības politikā. Proti, Šveice savulaik 1291. gadā jau tika izveidota trim oriģinālajiem kantoniem apvienojoties, lai aizstāvētos pret ārējiem iebrucējiem. 1515. gadā, kad valsts bija ieguvusi pilnīgi neatkarību no ārējiem spēlētājiem, tostarp Svētās Romas impērijas, tā pasludināja neitralitāti.

Šī 500 gadus senā ārpolitika ir bijusi veiksmīga ne tikai tādēļ, ka apvienoto kantonu skaits un spēks bija pieaudzis. Runa bija arī par 1648. gada Vestfālenes miera līgumu, kas lika pamatus modernajam valstu suverenitātes principam un stiprināja Šveices kā autonomas politiskā vienības tiesības. Runa ir arī par 1815. gada Vīnes Kongresu, kura rezultātā izveidojās ne tikai faktiskais varas balanss Eiropā un attiecīgi pasaulē, bet arī Šveices neitralitāte tika nostiprināta un starptautiski pilnvērtīgi atzīta.

“To, kurš sevi sargā, to arī Dievs sargā” – šis senais teiciens ir fundamentāla daļa no šveiciešu neitralitātes dzīvotspējas. Partizānu kara spējas pret jebkuru iebrucēju ir nostiprinātas arī valsts infrastruktūrā – valsts ietvaros, sevišķi kalnos ir noslēpti vairāk nekā 8000 bunkuru. Pēc likuma, šveiciešiem ir jābūt mājās iebūvētām vai brīvi piekļūstamām bumbu patvertnēm. To skaits rezultātā tiek rēķināts ap 300 tūkstošiem. Turklāt regulārās armijas obligātā dienesta karavīri ir tiesīgi pastāvīgi nēsāt un arī mājās turēt armijas izsniegtos ieročus. Tostarp arī pilnībā automātiskos ieročus. Papildus – apmēram trešajai daļai šveiciešu glabāšanā ir pieejami ieroči. Proti, apmēram 3 miljoni šaujamieroču ir reģistrēti 8,5 miljonu iedzīvotāju nācijas rokās.

Margaritai Šešeglitei, Viļņas Universitātes Starptautisko attiecību un politikas zinātņu institūta direktorei un profesorei, lūdzām pastāstīt mums, vai Baltijas valstīs šāda Šveices aizsardzības un drošības politika vispār būtu iespējama.