Šodien dodamies uz Ziemeļāfrikas valsti Tunisiju. Interesanti, ka par šo valsti runājam neilgi pēc tam, kad mūsu valstī ir sākusies kārtējā mājsēde, bet, kā jau arī pieminējām iepriekšējā raidījumā, šī gada jūlija beigās Latvija tieši Tunisijai nosūtīja vairāk nekā 50 tūkstošus "AstraZeneca" vakcīnu devu. Gan lai pildītu starptautiskos solījumus palīdzēt nabadzīgākām valstīm, gan lai neaizlaistu postā ar visu Eiropas valstu centieniem izcīnītās vakcīnas, par kurām mums pašiem interese bija gana zema, turklāt vakcīnām jau sāka beigties derīguma termiņš. Ja mēs bijām gatavi vakcīnas faktiski aizlaist vējā, tad Tunisija tās ar prieku pieņēma.

Rezultātā, ja jūlija sākumā Tunisijā bija vairāk nekā 8000 inficēšanās gadījumu dienā, tagad šis skaitlis ir ap 50. Un nāves gadījumu skaits ir samazinājies no 200 dienā līdz aptuveni 15-20. Jāpiebilst, ka no vairāk nekā 8 miljoniem izlietoto vakcīnu vairāk nekā 6 miljonus Tunisijai ir dāvinājušas ārvalstis. Uz šī fona 50 tūkstoši varbūt neliekas daudz, taču tie varēja būt arī 25 tūkstoši sapotētu Latvijas iedzīvotāju.

Savas ģeogrāfiskās atrašanās vietas dēļ mūsdienu Tunisija jau gadu tūkstošiem ir bijusi politisko un ekonomisko notikumu centrā. Protams, agrāk daudz pazīstamāka bija leģendārā Kartāga un tās karavadonis Hanibāls, un viņa dažādām teiksmām apvītās cīņas pret Romas impēriju.

Pēc Kartāgas sakāves no jauna uzceltā Romas Kartāga kļuva par visas Āfrikas provinces galvaspilsētu. Dažādu romiešu celtņu paliekas Tunisijas teritorijā joprojām ir atrodamas, un vismaz septiņi arhitektūras pieminekļi ir iekļauti UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā.

Romieši kopumā valdīja Tunisijas teritorijā aptuveni 800 gadu, viņiem sekoja arābi, otomaņu impērija un arī Francija, kura Tunisija iekaroja 1881. gadā un no kuras Tunisija neatkarību ieguva 1956. gadā. Neatkarības kustību vadīja habibs Bourgiba, kurš sākotnēji bija prezidents un pēc tam veselus 30 gadus arī prezidents. Viņa valdīšanas laikā Tunisijā tika izveidota spēcīga izglītības sistēma, attīstīta valsts ekonomika, ieviesta dzimumu līdztiesība un arī pasludināta neitrāla ārpolitika. Bet vēlāk tika izveidots visai pamatīgs Bourgibas personības kults un 1975. gadā viņš pasludināja sevi par prezidentu uz mūžu.

Tradicionāli šādi personības kulti valsts attīstībai tomēr rada arī kādas blaknes. Un Tunisijas gadījumā visai izteikta kļuva dažādu preču un pakalpojumu sniegšana apmaiņā pret politiskiem pakalpojumiem. Faktiski – korupcija skāra ļoti plašas valdošās elites aprindas un ielaida tik dziļas saknes, ka ar tām Tunisija cīnās vēl tagad.

Habibu Bourgibu amatā nomainīja, jeb pareizāk būtu teikt, valsts apvērsumā gāza, Zinel Abidīns Ben Ali. Bijušais premjerministrs prezidentu vienkārši pasludināja par darboties nespējīgu. Ekonomikas ziņā Ben Ali īstenoja ievērojamas reformas, palielinot izaugsmes rādītājus, piesaistot ārvalstu investīcijas. 20 gadu laikā ik gadu ekonomika auga par aptuveni 5%, IKP un vienu iedzīvotāju trīskāršojās un vienubrīd Tunisija pat kļuva par konkurētspējas rādītājos pirmo valsti Āfrikā un 32. pasaulē.

Taču Ben Ali režīmu uzskatīja arī par vienu no nedemokrātiskākajiem un autoritārākajiem. Dažādas represijas pret režīma pretiniekiem: spīdzināšanas, politisko brīvību neievērošana, diskriminācija, preses brīvības apspiešana bija ikdienišķa parādība. Taču, acīmredzot, arī tam ir savas robežas.

Arī mūsdienu Tunisijai īpaši pēdējo 10 gadu laikā ir bijusi pat milzīga ietekme uz dažādiem ģeopolitiskajiem procesiem gan Ziemeļāfrikas reģionā, gan tālu aiz tā. Tieši Tunisijā 2010. gada 17. decembrī kāds ielu tirgonis vārdā Mohameds Buazizi, protestējot pret valdības korumpētību, izdarīja pašnāvību, aizdedzinoties. Tieši šis traģiskais notikums aizsāka plašas pret valdību un prezidentu Ben Ali vērstas demonstrācijas, kas kļuva pazīstamas kā Jasmīnu revolūcija.

Paši tunisieši gan uzskata, ka tas ir ārzemnieku dots nosaukums, jo tobrīd neviens ne par kādiem jasmīniem nedomāja. Toreiz simtiem cilvēku gāja bojā sadursmēs ar policiju, Ben Ali pēc 23 valdīšanas gadiem devās trimdā, bet demokrātisko protestu vilnis kļuva par daudz plašāku fenomenu, ko mēs tagad zinām kā Arābu pavasari. Šie procesi iezīmēja ne tikai demokrātiskas pārmaiņas, bet daudzviet radīja arī politisko vakuumu, kuru visai veiksmīgi savā labā izmantoja tādi radikālie grupējumi kā „Islāma valsts”. 

Tieši Tunisija nereti tiek dēvēta par vienu no retajiem veiksmes stāstiem ceļā uz demokrātiskām pārmaiņām. Lai arī 10 gadi tomēr ir salīdzinoši īss laika sprīdis, daži panākumi ir. Piemēram, ir pārrakstīta valsts konstitūcija un ir atļauta vārda brīvība un ir atļauts atklāti kritizēt tos, kuri ir pie varas. Taču arī šie sasniegumi nenāca viegli, jo bija diskusijas par to, vai konstitūcijai nebūtu jābūt uz reliģiju balstītai. Tad izcēlās bruņotas sadursmes starp islāmistu atbalstītājiem un bijušā režīma aizstāvjiem. Tika nogalināti disidenti un valdības kritiķi, rīkoti streiki. Valsts bija uz pilsoņu kara robežas.

Viens no lielākajiem sasniegumiem bija spēja dažādām sabiedrības grupām tomēr sēsties pie sarunu galda. Ne velti, pilsoniskās sabiedrības kvartets par centieniem apvienot valsti un nepieļaut daudz plašāku pilsoņu karu 2015. gadā saņēma Nobela miera prēmiju.

Kopš tā laika atsevišķi skeptiķi gan norāda, ka Tunisiju drīzāk vajadzētu saukt par pārejas demokrātiju, tādu, kura cenšas mainīties, bet kurai vēl ir jāsarauj saiknes ar veco režīmu. 2019. gadā pirmo reizi novērojams IKP pieaugums, inflācija ir samazinājusies, sāk atgūties tūrisma sektors. Taču tas viss ir nācis līdz ar bargiem taupības pasākumiem un arī Covid radītajām grūtībām. Pirms gada Starptautiskā Republikāņu Institūta veiktā aptaujā tika konstatēts, ka 87 procenti iedzīvotāju uzskata, ka valsts virzās nepareizajā virzienā. Un gada laikā šis rādītājs bija pieaudzis par 20 procentiem.

Situāciju valstī skaidro tunisiešu aktīvists un ekonomikas analītiķis Čafiks Benruins (Chafik BenRouine).