Raidījumā Diplomātiskās pusdienas aplūkojam kādu ļoti interesantu, nozīmīgu un arī ļoti sarežģītu valsti – dodamies uz Turciju.

Turcija ir valsts, par kuru būtu iespējams stāstīt ne vienu raidījumu vien. Tā ir valsts, kas atrodas gan Āzijā, gan Eiropā. Tā ir valsts, kas ir mūsu partnere Ziemeļatlantijas aliansē un jau gadu desmitiem vēlas kļūt arī par Eiropas Savienības dalībvalsti. Taču vienlaikus tā ir arī valsts, kas ir pazīstama ar vēlmi uzturēt labas attiecības, piemēram, arī ar Krieviju. Un šis jautājums ir bijis ļoti pretrunīgs arī pašreizējā Ukrainas kara kontekstā.

Ja Turciju tā pa īstam uzskatītu par Eiropas valsti, tad ar vairāk nekā 85 miljoniem iedzīvotāju tā būtu iedzīvotāju skaita ziņā lielākā valsts Eiropā, nedaudz apsteidzot Vāciju, kurā gan arī ir aptuveni 4 procenti turku. Arī ģeogrāfiski Turcija ir iespaidīga un ar vairāk nekā 783 tūkstošus kvadrātkilometru lielu teritoriju tā ir pat lielāka par Ukrainu, kuru mēs, protams, uzskatām par pilnvērtīgu Eiropas valsti.

Lai arī Turciju mēs varētu uzskatīt par eiropiešiem tuvāko Austrumu valsti, līdz galam laikam tomēr par savējiem mēs turkus neuzskatām. Iespējams tāpēc, ka Turcija ir musulmaņu valsts. Un šeit jāuzsver nianse, kas dažiem varbūt var likties maldinoša – musulmaņu valsts nebūt nenozīmē, ka tā ir arābu valsts. Turcijā aptuveni 70 – 75 procenti iedzīvotāju ir turki, aptuveni 19 procenti ir kurdi, bet pārējās etniskās minoritātes, tostarp arābi, veido vien aptuveni 10 procentus no sabiedrības.

Kā visās pasaules valstīs un tautās – to vēsture ir būtisks to mūsdienu politikas veidojošais elements. Valstu pieredze, uzvaras un zaudējumi, kolonizācijas un okupācijas veido to izpratni par sevi, savām iespējām un savām tiesībām. Individuālās cilvēku īpašības un bažas visbiežāk ir raksturīgas arī veselām sabiedrībām un valstīm. Un Turcija, protams, nav izņēmums.

Turcijas mūsdienu politiku nosaka ne tikai unikālā ģeopolitiskā situācija, atrodoties pasauļu krustcelēs, bet arī valsts iespaidīgā vēsture. Turcijas tagadējā teritorija tiek uzskatīta par vienu no visilgāk apdzīvotajām vietām uz planētas. Turcijas teritorijā ir valdījuši ne tikai anatolieši, asīrieši, romieši, protams, kā arī Maķedonijas Aleksandrs, persieši, mongoļi un daudzi citi, bet arī pašu seldžuku turku ekspansija un apvienība ar persiešiem divsimt gadu garumā otrā gadu tūkstoša pašā sākumā ir uzskatāmi par pamatiem mūsdienu Turcijai.

Īstie pamati gan meklējami Osmaņu impērijas izveidošanā pēc mongoļu padzīšana 13. gadsimta beigās. Šī impērija pastāvēja līdz pat Pirmajam pasaules karam un ir atstājusi milzīgu iespaidu ne tikai reģiona valstīs, tostarp Balkānos, bet arī pasaules politikā kopumā.

Osmaņu impērijas izbeigšanās gan bija modernās Turcijas aizsākums. 1923. Gadā tika dibināta Turcijas Republika. Tās vadītājs bija viens no ietekmīgākajiem 20. gadsimta politiķiem – Mustafa Kemals Ataturks jeb “Visu Turku Tēvs”. Politiķis, kurš savu piecpadsmit valdīšanas gadu laikā modernizēja Turciju, atteicās no islāma dogmatisma un ieviesa sekulāru jeb laicīgo valsts pārvaldi, deva turku sievietēm vienlīdzīgas pilsoniskās tiesības, tostarp tiesības vēlēt.

Ataturks nomira no alkoholisma izraisītajām komplikācijām 1938. gadā, bet tas neizbeidza Turcijas attīstību un ietekmi pasaulē. Reformas turpinājās, Turciju tika pasludināta par neitrālu Otrā pasaules kara laikā, līdz trīs mēnešus pirms kara beigām Turcija pievienojās Sabiedrotajiem.

KB: Konflikts ar Padomju Savienību par kontroli pār Bosfora un Dardaneļu šaurumiem rezultējās tajā, ka Turcija tuvinājās Amerikas Savienotajām Valstīm un 1952. gadā pievienojās NATO. 1959. Gadā Turcija jau pieteicās par asociēto locekli Eiropas Ekonomiskajai Kopienai, ko mūsdienās pazīstam kā Eiropas Savienību.

Valsts iespaidīgā vēsture, protams, ir atstājusi iespaidu uz to, ka Turcija redz sevi pasaules politikā. Un jāsaka, ka arī pēdējo 20 gadu laikā Turcija kārtējo reizi ir piedzīvojusi visai dramatiskas pārmaiņas, no Rietumu alianšu balsta kļūstot par valsti, kurā dominē viena cilvēka vara. Jau vairāk nekā 20 gadus par dominējošo cilvēku Turcijas politikā var saukt pašreizējo prezidentu Rečepu Taijipu Erdoganu, kurš uzvarēja prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā un turpinās pildīt valsts vadītāja pilnvaras jau trešo pilnvaru termiņu.

Neapmierinātība Turcijas sabiedrībā ar Erdogana valdīšanu gadu gaitā ir pieaugusi un neseno prezidenta vēlēšanu iznākums faktiski ir spilgts šī apgalvojuma atspoguļojums, jo prezidents vēlēšanās uzvarēja tikai otrajā kārtā, opozīcijas vienotajam kandidātam Kemalam Kiličdaroglu iegūstot gandrīz 48% balsu. Šis rezultāts norāda, cik sašķelta pašlaik ir Turcijas sabiedrība – gan iekšpolitiskajos jautājumos, gan ekonomiskajos, gan ārpolitiskajos jautājumos, tostarp par attiecībām ar Rietumiem.

Šī viedokļu dažādība likās īpaši interesanta, jo, kā jau esam novērojuši arī daudzās tepat mums pavisam tuvu esošās valstīs, un arī dažās Eiropas Savienības valstīs, autoritāram stingrās dūres valdīšanas stilam ir ļoti daudz atbalstītāju gan pašmājās, gan citās valstīs.

Tāpēc vēlējāmies noskaidrot, cik liela loma Turcijas iedzīvotāju pašapziņā ir pagātnes lielvaru mantojumam un kā to ir ietekmējis arī pašreizējais Redžepa Taijipa Erdogana valdīšanas laiks? Un pāri visam lielais jautājums – vai turki jūtas piederīgi Eiropai un ir eiropeiski, vai arī tā ir tāda pagātnes domāšana? Šos jautājumus skaidro Amsterdamas universitātes Sociālo zinātņu institūta doktorante Elizabete Auniņa, kura ir gan dzīvojusi Turcijā, gan pētījusi šo valsti.