Raidījumā Diplomātiskās pusdienas grūts uzdevums – stāstīt par valsti, par kuru pēdējo septiņu mēnešu laikā faktiski katrs medijs ir runājis gandrīz katru dienu. Un stāsts ir par Ukrainu.

Ukraina noteikti ir tā valsts, par kuru daudzi ir ne tikai dzirdējuši, bet arī kurā notiekošajam karam rūpīgi sekojuši. Galu galā, runa ir par pilna mēroga karu tepat mūsu kaimiņos, kurā ir iesaistītas pat divas mūsu tiešās kaimiņvalstis. Vēl pirms nieka septiņiem mēnešiem šāds karš likās ļauns un hipotētiski attāls murgs, jo, lai arī ar nelieliem izņēmumiem, gadu desmitiem mēs Eiropā bijām dzīvojuši relatīvā mierā. Protams, Krimas aneksija pirms astoņiem gadiem Rietumiem jau pavēra acis, bet realitāte tomēr ir izrādījusies daudz skaudrāka.

Jau 2014. gadā pēc notikumiem Krimā un Ukrainas austrumos ne viens vien komentētājs teica – bija Ukraina pirms 2014. gada un ir Ukraina pēc 2014. gada. Šogad jau mēs varam teikt vēl vairāk – arī pēc 2022. gada 24. februāra šī jau atkal ir cita Ukraina. Un tā kā šajā nedēļas nogalē Ukrainā atkal ir risinājušies ļoti nozīmīgi notikumi, jeb tā dēvētie pseidoreferendumi par atsevišķu uz laiku okupēto teritoriju pievienošanos Krievijai, tad ļoti iespējams, ka jau pavisam drīz mums nāksies runāt jau atkal par vēl citādāku Ukrainu. Un katrai no tām būtu vērts veltīt atsevišķu raidījumu.

Kāpēc Ukraina ir tik stratēģiski nozīmīga? Un ne tikai Krievijai.

Ar vairāk nekā 43 miljoniem iedzīvotāju Ukraina ir septītā lielākā valsts Eiropā iedzīvotāju skaita ziņā. Bet teritorijas ziņā tā ir lielākā valsts aiz Krievijas. Ukrainas platība ir 603,5 tūkstoši kvadrātkilometru, rupji rēķinot, tā ir 9 reizes lielāka par Latviju. Ja iedzīvotāju skaits vēl var būt mainīgs rādītājs, tad Ukrainas gadījumā, diemžēl jāsaka, ka de facto Ukraina ir piedzīvojusi arī teritoriālus samazinājumus. 2014. gadā Krievija nelikumīgi anektēja Krimas pussalu un nostiprināja sev lojālu pārvaldi okupētajās Doneckas un Luhanskas apgabalu teritorijās, kur tieši šajās dienās notika balsojumi par iekļaušanos Krievijas sastāvā. Ar diezgan lielu pārliecību varam teikt, ka Krievijas federācijā drīz parādīsies jauni apgabali, kurus tāpat starptautiski turpinās atzīt par Ukrainas teritoriju.

Par spīti šiem dažādiem iekšpolitiskiem, ekonomiskiem un  ģeopolitiskajiem izaicinājumiem, Ukraina pēdējo 20 gadu laikā neatlaidīgi ir turpinājusi audzēt savu ekonomiku. Pēc neatkarības atgūšanas 90. gadu sākumā Ukraina pirmo reizi ekonomisko izaugsmi piedzīvoja vien 2000. gadā. Tam sekoja ekonomikas kāpums līdz 2008. gada finanšu krīzei un kritums, kura apjomi pat bija daudz lielāki, nekā, piemēram, Grieķijai. Tad atkal kāpums līdz 2014. gadam, Krimas okupācija un straujš kritums. Atkal kāpums līdz pat 2022. gada rekordskaitļiem un… nu jau atkal milzīgs kritums.

Ja pagājušajā gadā Ukrainas IKP sasniedza aptuveni 200 miljardus eiro, šogad ekonomikas kritums varētu būt apmēram 40% un situācija varētu pasliktināties arī nākamajos gados. Faktiski Ukraina kara dēļ ir atsviesta aptuveni 2006. gada līmenī. Un, kā esam redzējuši šajos kara mēnešos, arī paļaušanās uz tradicionālajām nozarēm – lauksaimniecību, metālapstrādi, ogļrūpniecību – kļūst arvien apgrūtinošāka.

Aizvien turpinās arī dažādu reformu īstenošana, tostarp tiek pastiprināta cīņa ar korupciju. Korupciju par galveno problēmu uzskata lielākā daļa ukraiņu, taču vienlaikus domāšana īsti nav mainījusies – ja vajadzēs palīdzību man, vai manam bērnam, gan jau kāds draugs vai paziņa palīdzēs par draudzīgu samaksu.

Taču nevarētu gan teikt, ka Ukrainas iedzīvotāju domāšana nav mainījusies. 2014. gada notikumi lika pirmo reizi aizdomāties par to, kādā virzienā Ukraina vēlas doties, un šis eiroatlantiskais kurss ar dalību NATO un Eiropas Savienībā tagad jau ir nosprausts Ukrainas konstitūcijā. Nevienam gan nav ilūziju par to, ka šis ceļš varētu būt ātrs un viegls. Bet viens ir skaidrs – šis ceļš ir pilnīgi pretējā virzienā no Krievijas, ar ko vēl pavisam nesen saistīja brāļu tautu saiknes.

Šis brālīgo tautu priekšstats jau sen ir zudis un jāatzīst, ka Krievijas propaganda ar tās vadoni Putinu priekšgalā ir aktīvi kultivējusi šo ideju par to, ka ukraiņi ir tā mazā brāļu tauta, ka Ukraina kā valsts ir mākslīgi izveidota, ka Krievijai ir tiesības un pienākumi atgūt savas vēsturiskās zemes. Taču, ja paskatāmies kaut elementāras vēstures grāmatas, tieši Ukraina ir uzskatāma par pašreizējo slāvu tautu tādu kā kultūras šūpuli. Un ja Krievija savās impēriskajās ambīcijās vairāk koncentrējas uz Padomju Savienību un Krievijas impērijas pēdējiem pārsimt gadiem, Ukraiņi izceļ sava valstiskuma pamatus un saknes, kas meklējamas aptuveni tūkstoš gadu senā pagātnē.

Tā kā mēs abi kopš kara sākuma Ukrainā neesam bijuši, šīs nedēļas komentāru lūdzam mūsu kolēģei – TV3 žurnālistei un RSU doktorantei Ievai Vārnai, kura ir uzņēmusi jau vairākas dokumentālās filmas par Ukrainā redzēto. Un šoreiz vaicājām, kā tieši, viņasprāt, ir mainījusies pašu ukraiņu pašapziņa, izpratne par savu valsti, nāciju... un kā ir mainījusies attieksme pret "brālīgo tautu".