Jaunajā sezonā sākam ar stāstu par vienu no mūsu partneriem NATO un Eiropas Savienībā, kurš gan, jāatzīst, nav tas vieglākais rietumvalstu ģimenes loceklis. Runa, protams, ir par Ungāriju.

Parasti visās masu mediju mācību grāmatās rakstīts, ka jāsāk sezonas ir ar troksni. Ar provokāciju. Ungārija arī Latvijā ir pretrunīgi vērtēta valsts Viktora Orbāna valdīšanas stila dēļ. Un tādēļ arī mēs stāstām par šo valsti, lai rosinātu diskusijas.

Vieniem Orbāns patīk, citiem viņš nepatīk. Cik cilvēkiem patīk šā brīža Ungārija, tikpat daudziem arī tās konservatīvā politika šķiet atbaidoša. Tādēļ runājam par valsti, lai vienlaicīgi nokaitinātu visus klausītājus, gan tos, kam Ungārija patīk, gan arī tos, kam nepatīk.

Ungārija ir viena no vecākajām valstīm pasaulē – tās kodols ir izveidots 895. gadā. Kas to padara par senāku nekā, piemēram, Vācija un Francija. Ungārija ieguva neatkarību no PSRS satelītvalsts statusa un izveidoja parlamentāru demokrātiju 1989. gadā, līdzās vairākām citām Varšavas pakta dalībvalstīm.

Ungārija ir 9,7 miljonus iedzīvotāju liela valsts. Gandrīz 86 % iedzīvotāju etniski ir ungāri.

Romu jeb čigānu tautības iedzīvotāji ir otra lielākā grupa un ir vairāk nekā 300000 cilvēku liela. Ja valsts ir etniski relatīvi viendabīga, relatīvi nelielā minoritāte kļūst par vairākuma grēkāzi un dusmu mērķi. Ungārijas cīņa ar rasismu un neiecietību valsts pašas sabiedrībā ir jau sena. Tā ir bijusi gan institucionalizēta 20. gadsimtā dažādu režīmu laikā, gan arī asi izpaudās sabiedrībā, tostarp arī mūsdienās. Ieskaitot bēdīgi slavenās neonacistu veiktās čigānu slepkavības Ungārijas ciematos 2008.-2009. gadā, kā arī nacionālistiskās “Jobbik” partijas atklāto antiromu nostāju vēl iepriekšējās desmitgades laikā. Partija “Jobbik” tagad gan sevi sauc par daudz demokrātiskāku un ir ļoti nozīmīgs opozīcijas spēks.

Bet Ungārija nav tikai čigāni, tie ir arī daudzi pasaules kultūras sasniegumi, kā arī Viktors Orbāns un viņa konservatīvā politika.

Ungāri var lepoties ar būtisku pienesumu pasaules kultūra, zinātnei un domāšanai. Un šeit nav runa tikai par mūsdienās iespējams, zināmāko ungāru, par kuru daudzi nezina, ka viņš ir ungārs. Džordžs Soross jeb Georgijs Švarcs (György Schwartz) ir dzimis Budapeštā. Viņš zināms kā veiksmīga hedžfonda menedžeris, finansists, kurš ar spekulācijām gandrīz vienpersoniski sagrāva Lielbritānijas finanšu sistēmu, kā arī “Open Society” fonda dibinātājs un sponsors. Tiek rēķināts, ka viņš vairāk nekā 60 procentus no saviem miljardiem ir ziedojis labdarībai.

Reiz Ungārija bija Sorosa atvērtās sabiedrības un iecietības ideju citadele, bet tagad izraisījusi augošu pretīmstāvēšanu no konservatīvo puses. Respektīvi – liberālu sabiedrības domu paudējs ungārs Soross tagad ir grēkāzis Ungārijas konservatīvo acīs. Un ne tikai ungāru – daudzās pasaules valstīs, tostarp arī Latvijā, Sorosu apvij sazvērestību mīti.

Soross ir ienīsts un mīlēts. Pretrunīgs bez sākuma un gala cilvēku acīs. Un daudziem, protams, nepatīk viņa politiskās aktivitātes. Līdzīgi kā arī šā brīža Ungārijas premjera politiskās aktivitātes. Bet cik tad konservatīvs patiesībā ir premjerministrs Viktors Orbāns? Ja paskatāmies bez emocijām, iezīmējas vairākas tendences. Bieži pat pretrunīgas.

Vienkāršots skaidrojums: Ungārijas valdībai patīk Eiropas Savienība, bet nepatīk Eiropas Komisija. Viņi gribētu, lai valstīm ir galvenā teikšana pār politikām Eiropas Savienībā, nevis pārnacionālajām institūcijām. Viens no iemesliem – Orbāna vadības politika ir ļoti atkarīga no ES fondu naudām. Tādēļ fondu naudas atņemšana bieži tiek minēta kā sankciju instruments Ungārijai.

Par medijiem – Orbāna politika ir bijusi vienmēr vērsta uz pretošanos liberālai politikai. Attiecīgi licenču atņemšana atsevišķiem medijiem, pakāpeniski “Fidesz” un tiem pietuvināto uzņēmēju centieni izpirkt mazākos laikrakstus un raidošos medijus ir bijusi norma kopš Orbāna partija pirms desmit gadiem atgriezās pie varas.

Tāpat vēršanās pret imigrāciju ir viena no slavenākajām politikām – atklāta nevēlēšanās uzņemt citu rasu un reliģiju cilvēkus uz pastāvīgu dzīvi Ungārijā ir kļuvusi par atklāti paustu pozīciju. Neskatoties uz šo – Ungāri tomēr ļauj ES pilsoņiem strādāt valstī, jo darbaspēka trūkst, lai audzētu ekonomiku. Negatīvi dzimstības rādītāji kombinācijā ar sabiedrības novecošanos un dārgām sociālām programmām ved pie tā, ka papildus darbarokas ir nepieciešamas, lai sekmētu izaugsmi un attiecīgi arī politiskās varas saglabāšanu.

Par ekonomisko aspektu Orbāna varas spēlē stāsta ungāru politekonomists Zoltans Pogātss.

Jāpiemin arī nesen Orbāna radītais termins “neliberālās demokrātijas” vai “neliberālās valsts” rīcība, kas izpelnījusies uzmanību ar bēdīgi slaveno “homoseksuālisma propagandas aizliegumu”. Bēdīgi slaveno arī tādēļ, ka šīs idejas pirmsākumi meklējami jau 2013. gadā Putina Krievijā.

Likuma pamatā - aizliegums izplatīt nepilngadīgajiem materiālus par homoseksuālu attiecību eksistenci. Cik tas reāli modernajā, informācijas pārsātinātajā pasaulē darbosies – laiks rādīs. Kritiķu galvenie argumenti – homoseksualitātes stigmatizēšana un mobinga veicināšana skolā, kā arī kvalitatīvu informatīvo materiālu iegūšanas ierobežojums jauniešiem.

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.