Dodamies uz Vācijas Federatīvo Republiku. Vācija ir ļoti labi zināma valsts gan mums, gan klausītājiem. Daudz par to ir dzirdēts un mācīts. Un vēl šobrīd par notiekošo Vācijā uzzinām gandrīz katru dienu, jo kopā ar Franciju, tās ir vadošās Eiropas Savienības valstis. Arī šobrīd tieši Vācijai ir valsts, kura prezidē Eiropas Savienības Padomē. Tādēļ runājam par mītiem un stereotipiem, kas saistās ar Vāciju un arī nedaudz vairāk par Angelu Merkeli.

Viedokļu par Vāciju ir daudz, bet reizēm sāk šķist, ka mūsdienu Vāciju Latvijā (un ne tikai) uzskata par gandrīz vai sapņu valsti. Vai tas tā ir patiesībā – zināmā veidā noteikti, bet ir daudzas lietas, kuras vajadzētu aplūkot detalizētāk. 

Vācijā dzīvo nedaudz vairāk nekā 80 miljoni iedzīvotāju. No tiem 87 procenti ir vācieši, 1,5 procenti ir turki un pa vienam procentam ir poļi un sīrieši. Tas domājot par stereotipiem, par to, ka Vācija ir ārkārtīgi multikulturāla vai arī Turcijas izcelsmes cilvēku īpatsvars tajā būtu milzīgs. 

Darbaspēka no Turcijas ievešanas programma tika uzsākta 1960. gados straujās ekonomiskās atjaunošanās laikā, kad Vācijā trūka darbspējīgo iedzīvotāju, kas bija zaudēti karā.

Sīrijas izcelsmes iedzīvotāju procents savukārt ir cieši saistīts arī ar imigrācijas politiku no pilsoņu kara skartās valsts šajā desmitgadē. Kā redzams, tad daudzo miljonu vietā Vācijā atļauts bija palikt tikai bēgļiem, kas ir apmēram miljons cilvēku.

Vēl viens stereotips, par kuru bieži runā Vācijas kontekstā, ir musulmaņu kopienas izmērs. Patiesībā ir tā, ka Vācijā tikai nedaudz vairāk kā 5 procenti iedzīvotāju ir musulmaņi. Lielākā reliģiskā grupa – gandrīz 40 procenti – ir nevienai konfesijai nepiederoši. Un – lielākā no kristiešu grupām, paradoksālā kārtā ir nevis protestantisma dzimtenē sagaidāmie luterāņi, bet gan Romas katoļi. 

Tomēr pievēršamies mūsdienu politiskajām aktualitātēm Vācijā. Kanclere Angela Doroteja Merkele, ja paliek amatā, 2021.gada gada 23. novembrī kļūs par visilgāk strādājušo ievēlēto sievieti valsts vai valdības vadītāja amatā. 

Merkeles kundze teorētiski varētu pārspēt arī Helmutu Kolu un, ja nokalpotu pilnus 19 gadus kancleres amatā, tad arī Otto fon Bismarku un kļūtu par ilgāk strādājušo Vācijas līderi. To redzēsim pēc Vācijas parlamenta vēlēšanām, kas gaidāmas 2021.gada 26. septembrī, lai gan kanclere ir teikusi, ka uz piekto termiņu šajā amatā nekandidēs.

Kanclere Merkele ir kopš 2005. gada un ir piedzīvojusi daudzus pavērsienus Vācijas un pasaules politikā, kā un ir bijusi faktiskā Eiropas Savienības vadītāja visus šos gadus un saukta arī par “brīvās pasaules” līderi kopš 2016. gada ASV vēlēšanām.

Gan Eiropas Savienības konstitucionālā līguma izaicinājumi, gan karš Gruzijā, gan pasaules un ES finanšu un ekonomiskā krīze, gan Lībijas un Sīrijas pilsoņu kari, gan migrācijas krīze un Krievijas ārpolitikas agresijas vēl straujāks pieaugums Krimas okupācijā un Ukrainas kara gadījumā, gan Brexit, gan Eiropas Komisijas prezidenta Junkera "izaicinājums", gan ASV attieksmes pret ES regulārās maiņas republikāņu un demokrātu prezidentu valdīšanas laikā, gan tagad arī Covid-19 pandēmija. Tas būtu krīžu saraksts, kuru laikā Merkele ir bijusi Vācijas vadītāja un arī neformālā Eiropas vadītāja.

Skaidrot, kā Vācijas attiecības varētu attīstīties ar gaidāmo ASV prezidentu Džo Baidenu, vērtē doktors Mihaels Kīdings, Duiburgas-Esenes Universitātes profesors. 

Vēl par Vāciju

Tāpat kā jebkuras citas valsts izaugsmes un izcilības pamatā ir bijuši tehnoloģiskie izgudrojumi. Tehnoloģiskās priekšrocības un inteliģenta to pielietošana ir palīdzējusi praktiski visām sabiedrībām kļūt par to, kas tās ir mūsdienās. Un Vācija, protams, nav izņēmums. Tādēļ ir vērts pieminēt, ka vācu zeltkalis Johans Gūtenbergs (Johanness Gensfleišs Lādenē no Gūtenbergiem) radīja apvērsumu pasaules vēsturē ne tikai izgudrojot tehnoloģiju, bet arī padarot visas citas zināšanas pieejamas plašam cilvēku lokam. Runa ir par grāmatu iespiešanas tehnoloģijas Eiropā radīšanu 1439. gadā. Neskatoties uz to, ka pats Gutenbergs visu dzīvi cīnījās ar finanšu problēmām un bagāts nekļuva, iespiešana mainīja sabiedrības, politiku, valstis un kļuva par pamatu gan renesansei, gan reformācijai, gan Apgaismības laikmetam.

Vēl kāds fakts. 1663. gadā vācu dzejnieks un teologs Johans fon Rists uzsāka filozofisko izdevumu "Erbauliche Monaths-Unterredungen", kas tiek uzskatīts par pirmo žurnālu pasaules vēsturē. Arī mūsdienu Vācijā lasīšana, arī žurnālu lasīšana ir ļoti populāra un tiek rēķināts, ka Vācijā ik gadu tiek izdots ap 100 000 dažādu izdevumu, kas to padara par vienu no drukājošākajām valstīm pasaulē.