Studijā notikumus komentē LTV žurnālists Toms Pastors un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers.

2020. gada starptautiskās politikas vadmotīvi

Par divu tēmu klātbūtni 2020. gada starptautiskās politikas apskatos mēs varam būt gluži droši: tajos būs klātesoša Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanu kampaņa un Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības jeb breksits. Pēc skaita 59. ASV prezidenta vēlēšanas notiks 3. novembrī, un ja vien Donalds Tramps nekļūs par pirmo Baltā nama saimnieku vēsturē, kuru no amata atceļ impīčmenta rezultātā, viņš kā Republikāņu partijas kandidāts pretendēs uz pārvēlēšanu otrajam prezidentūras termiņam. Savukārt Demokrātu partijas kandidātu saraksts šīm vēlēšanām ir plašākais pusgadsimta laikā, un tajā joprojām nav iezīmējies viens nepārprotams līderis. Spriežot pēc pašreizējiem aptauju datiem, nopietnākās izredzes cīņā pret Donaldu Trampu varētu būt bijušajam viceprezidentam Džo Baidenam un senatoram Bērnijam Sandersam. Tāpat aptaujas rāda, ka Demokrātu partijai kopumā valstī ir lielāks atbalsts nekā republikāņiem, kas gan, kā zināms, nebūt negarantē demokrātu kandidāta uzvaru vēlēšanās. Ir visnotaļ ticami, ka arī šī gada novembrī var atkārtoties 2016. gada situācija, kad balsu pārsvars Elektoru kolēģijā nes uzvaru Donaldam Trampam.

Tikām Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons un viņa Konservatīvā partija jau nodrošinājusi sev pārliecinošu vairākumu Parlamenta apakšpalātā. Tas padara visai ticamu Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības 31. janvārī. Borisam Džonsonam tomēr izdevies atrast alternatīvu t.s. Ziemeļīrijas backstop modelim, kas varēja kļūt par šķērsli Lielbritānijas tirdzniecības līgumiem ar trešajām valstīm pēc izstāšanās no savienības. Tomēr Džonsona plāns faktiski rada muitas kontroles robežu starp Ziemeļīriju un pārējo Lielbritāniju, un atklāts paliek jautājums, vai šāds risinājums būs pieņemams Konservatīvās partijas deputātu vairākumam. Parlamenta balsojums pērnā gada 20. decembrī, pieņemot izstāšanās likumprojektu pirmajā lasījumā, gan šķiet britu premjeram cerīgs signāls.

Amerikāņu sankciju „runga”

Pēdējos gados dažādas sankcijas pastāvīgi tiek piesauktas kā Savienoto Valstu administrācijas iecienīts starptautisko attiecību instruments. Domājams, daudziem atmiņā iespiedusies karikatūra no izdevuma "The Economist" vāka, kurā redzama korpulenta aviobumba ar Donalda Trampa vaibstiem un uzrakstu uz sāniem: „Tarifi. Tehnoloģiju melnie saraksti. Finansiālā izolācija. Sankcijas”. Izdevums kritizēja prezidenta Trampa pieeju, izmantojot ekonomisko ietekmi kā politiskā spiediena instrumentu, kā destruktīvu un bīstamu. Tomēr Savienoto Valstu politika šai ziņā ir pietiekami niansēta un daudzšķautņaina, un teju nevienā gadījumā nav reducējama uz tīri ekonomiskiem vai politiskās ietekmes motīviem. Tā, piemēram, ekonomiskajā pretstāvē starp Savienotajām Valstīm un Ķīnu, kuras vadmotīvs, protams, ir konkurence starp diviem ietekmīgākajiem globālā tirgus spēlētājiem, nepārprotami klātesoši ir arī drošības un, kopš nesena laika, arī cilvēktiesību motīvi. Kopš dažiem mēnešiem atsevišķas ķīniešu kompānijas un amatpersonas tikušas pakļautas sankcijām sakarā ar Ķīnas valdības rīcību pret uiguru minoritāti Siņdzjanas provincē. Savukārt par pērnā gada nogalē izsludinātjām sankcijām pret kompānijām, kuras piedalās gāzesvada Nord Stream 2 izbūvē Baltijas jūrā, tiek pausts, ka tām ir arī pamatīga amerikāņu ekonomisko interešu „odere”. Eiropas enerģētiskās drošības aizsardzības likumu, kurā balstās šīs sankcijas, izstrādājis Teksasas senators Teds Krūzs, kura pārstāvētā štata ekonomikā naftas un gāzes ieguvei ir ļoti nozīmīga vieta. Un, lai arī Eiropas Savienībā Nord Stream 2 projekts arī sastop nozīmīgu opozīciju, šāda Savienoto Valstu protekcija Vecās pasaules galvaspilsētās tiek uztverta ar saprotamu aizkaitinājumu. Var piebilst, ka ASV Finanšu departamenta mājaslapā atrodami pavisam 32 dažādu sankciju programmu apraksti. Vairums attiecas uz kādu konkrētu valsti vai reģionu, savukārt starp pārējām teju pamanāmākās ir arī Latvijai kopš nesena laika aktuālās „Magņicka sankciju” programmas, respektīvi, sankcijas, kas noteiktas saskaņā ar Globālā Magņicka cilvēktiesību atbildības likuma normām. Starp citu, tiek minēts, ka šo likumu prezidents Tramps 2017. gada decembrī parakstījis tikai tāpēc, ka tam nav bijusi paredzēta prezidenta veto iespēja.

Makrons rosina reformas – Francija pretojas

Kopš pērnā gada 5. decembra Francijā turpinās streiki. Iemesls ir prezidenta Emanuela Makrona rosinātās pensiju sistēmas reformas, kuras daudzi Francijā uztver kā uzbrukumu pagājušo desmitgažu sociālajiem iekarojumiem. Francijas pensiju sistēma ir ne tikai viena no dāsnākajām pasaulē, bet arī visai komplicēta – tajā ir paredzēti daudzi un dažādi speciāli pensiju plāni atsevišķu profesiju pārstāvjiem un noteiktu vecumu sasniegušajiem. Eksperti norāda, ka šī sistēma ir novecojusi un konkurētnespējīga, cita starpā minot Vācijas piemēru, kur pensiju sistēmas reformas pēdējās desmitgadēs stimulējušas ekonomikas izaugsmi.

Prezidenta Makrona administrācijas mērķis ir aizstāt veco sistēmu ar universālu, punktu uzskaitē balstītu aprēķina modeli, izlīdzinot atšķirības starp privāto un publisko sektoru. Tāpat valdība sākotnēji pauda vēlmi palielināt pensionēšanās vecumu no 62 uz 64 gadiem, drīz pēc protestu sākuma gan koriģējot uzstādījumu – strādāšana līdz 64 gadu vecumam būtu brīvprātīga, stimulējot šo izvēli ar īpašām priekšrocībām. Tomēr arī modificētie Makrona administrācijas pensiju reformas plāni joprojām nepārliecina arodbiedrību līderus, kuri pauž apņemšanos turpināt cīņu. Viņu ieskatā jebkāda sistēmas maiņa var kļūt par sākumu pensijas vecuma palielināšanai un pensiju apjoma samazināšanai. Diezgan nepārprotami arodbiedrību vadoņu rīcība ir ne tikai sociāli, bet arī tīri politiski motivēta. Franču arodbiedrības pēdējā desmitgadē ir zaudējušas lielu daļu kādreizējās ietekmes un acīmredzot saskata šai situācijā iespēju apliecināt sevi kā sabiedrību mobilizējošu spēku, iedvesmojoties no „dzelteno vestu” kustības, kura pagājušogad piespieda valdību atteikties no degvielas akcīzes palielināšanas plāniem. Tomēr sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka atbalsts streikam, salīdzinot ar tā pirmajām nedēļām, ir mazinājies. Šobrīd atbalstu vai simpātijas streikotājiem pauž tikai nedaudz vairāk nekā puse aptaujāto. Arī pašu streikotāju skaits atsevišķās publiskās sfēras nozarēs samazinājies. Nacionālajā dzelzceļa sabiedrībā SNCF, kur sākotnēji streikoja vairāk nekā puse darbinieku, izraisot pamatīgu jucekli transporta sistēmā, šobrīd streiku turpina apmēram 7,7%.