Situācija Afganistānā. Notikumi šajā karadarbības plosītajā valstī pēdējās dienās  risinājušies milzu ātrumā. "Taliban" kaujinieki kontroli pār valsti pārņēma lielākoties bez īpašām kaujām: pilsētas un lielie centri padevās paši, prezidents aizbēga, bet pārbijušies ļaudis izmisīgi meklēja veidus, kā tikt prom no valsts. 

Ainas, ko varēja vērot dažādos ekrānos, ir likušas jautāt, kāpēc tas tā notika. NATO 20 gadu garumā investēja milzīgus naudas un cilvēkresursus, lai afgāņi paši varētu sevi aizsargāt, bet visi šie pūliņi ir bijuši absolūti veltīgi, pat kaitīgi, jo ieguldītais ir nonācis arī radikālo islāmistu rokās. Kāpēc tā? Un, protams, visiem prātā ir jautājums, kas notiks tālāk, kas sagaida Afganistānu un vai Eiropu nepārpludinās kārtējais bēgļu vilnis? Diskutē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Mārtiņš Vargulis un Latvijas aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošais pētnieks Toms Rostoks. Viedokli izska aizsardzības ministrs Artis Pabriks, pētnieks Dainis Turlais un Džona Hopkinsa universitātes ASV viespētnieku Kārlis Bukovskis.

Afganistānas karš un talibi

Pēc tam, kad 1989. gadā Afganistānu pameta padomju karaspēks, propadomiskā valdība Kabulā noturējās vēl trīs gadus. Pēc tam dažādās kustības un frakcijas, kuras bija cīnījušās pret padomju okupāciju, uzsāka cīņu par varu savā starpā. Daudzviet valdīja anarhija un vietējo vadoņu noteikšana. Tāda situācija bija arī Kandahāras provincē valsts dienvidos, kur 1994. gadā mulla Muhameds Omārs sapulcināja ap sevi apmēram 50 domubiedrus, izveidojot kaujinieku grupu “Taliban”. Tie bija pamatā puštunu, Afganistānas lielākās etniskās grupas, pārstāvji, kuri bija izglītojušies islāma reliģiskajās skolās. Tāpēc arī grupas nosaukums, kas tulkojumā no puštunu valodas nozīmē „skolnieki, mācekļi”. Sākotnējam kodolam strauji pievienojās līdzīgas ievirzes jauni ļaudis, kuri, no vienas puses, tiecās izbeigt Afganistānā valdošo pilsoņkara haosu, no otras – iedibināt stingrās islāma reliģiskajās normās balstītu dzīves kārtību. Pirmais talibu panākums bija Kandahāras pilsētas ieņemšana 1994. gada novembrī.

Nākošo divu gadu laikā “Taliban” pārņēma savā kontrolē arvien jaunas teritorijas. Daudzviet vietējie iedzīvotāji viņus atbalstīja, jo talibi spēja izbeigt pilsoņkara anarhiju, apkaroja korupciju un noziedzību. 1996. gada septembrī centrālās valdības spēku paliekas, kuras komandēja uzbeku izcelsmes maršals Abdulrašids Dostums, atkāpās no galvaspilsētas, un Taliban pasludināja Afganistānas Islāma emirāta nodibināšanu. Līdz 1997. gada beigām emirāta pilnīgā vai daļējā kontrolē bija apmēram 90% valsts teritorijas. Izņēmums bija pamatā tadžiku minoritātes apdzīvotie ziemeļaustrumu rajoni, kur pretestību turpināja t.s. Ziemeļu alianse ar bijušo aizsardzības ministru Ahmadu Šahu Masudu priekšgalā. Sev pakļautajās teritorijās talibi ieviesa islāma fundamentālismā balstītu totalitāru kārtību, kas laupīja jebkādu tiesisku patstāvību sievietēm, liedza viņām teju visas izglītības un karjeras iespējas, strikti kontrolēja pilsoņu privāto dzīvi, aizliedza teju visus mūzikas, audiovizuālās un vizuālās mākslas žanrus. Afganistāna lielā mērā noslēdzās no ārpasaules.

Liktenīga emirāta pastāvēšanai izrādījās sabiedrošanās ar teroristisko organizāciju “Al Qaeda”, kas sarīkoja 2001. gada 11. septembra terora aktus Savienotajās Valstis. 2001. gada oktobrī sākās amerikāņu intervence Afganistānā nolūkā likvidēt talibu varu un, līdz ar to, “Al Qaeda” bāzi valstī. Amerikāņu spēki pamatā izmantoja gaisa triecienu taktiku, kamēr uz zemes pret talibiem cīnījās viņu sabiedrotie – Ziemeļu alianse. Pāris mēnešu laikā “Taliban” režīms sabruka, tika nodibināta Afganistānas Islāma republika ar prezidentālu pārvaldes modeli. Par prezidentu kļuva Hamids Karzajs, ieņemot šo amatu līdz 2014. gadam, kad viņu nomainīja Ašrafs Ganī. Tomēr “Taliban” turpināja cīņu, pamatā izmantojot terorisma un partizānu kara taktiku. Diemžēl jaunizveidotā islāma republika cieta no jau ierastajām problēmām – korupcijas, varas neefektivitātes un nekompetences. Tas viss veidoja pateicīgu augsni talibu pozīciju nostiprināšanai un piespieda Savienotās Valstis un Afganistānas valdību meklēt ar viņiem kompromisu. Rezultāts bija 2020. gada februāra vienošanās starp Savienotajām Valstīm un “Taliban” par amerikāņu spēku izvešanu no Afganistānas apmaiņa pret talibu apsolījumu nepieļaut “Al Qaeda” darbību savās teritorijās.

Talibu uzvaras gājiens

Pēdējās nedēļas notikumi ir atklājuši nepatīkamu patiesību: oficiālā Afganistānas centrālā vara, respektīvi Afganistānas Islāma republika, ir varējusi pastāvēt tikai pateicoties Savienoto Valstu un to sabiedroto militārajam atbalstam. Šiem spēkiem pametot Afganistānu, šī vara burtiski nedēļas laikā ir beigusi pastāvēt. Vēl pirms nedēļas, kad kustības “Taliban” rokās bija deviņas no 34 provinču galvaspilsētām, tika prognozēts, ka, valdības spēkiem nepanākot lūzumu karadarbībā, galvaspilsēta Kabula varētu krist pēc apmēram trīs mēnešiem. Patiesībā talibiem šī mērķa sasniegšanai pietika ar trīs dienām.

Valdības karaspēks lielāko tiesu padevās bez kaujas vai masveidā dezertēja; atsevišķas vienības izrādījās pastāvam, vārda tiešā nozīmē, tikai uz papīra. 15. augustā talibu spēki ienāca galvaspilsētā, prezidents Ašrafs Ganī paziņoja par atkāpšanos no amata un pameta valsti. Sākās sarunas par jaunas valdības veidošanu ar “Taliban” pārstāvjiem priekšgalā. Nepiepildījās arī pieņēmumi par iespējamu tadžiku un uzbeku etnisko vienību efektīvu pretošanos talibiem valsts ziemeļos. Arī šeit talibu uzvaras gājiens bija straujš, un ietekmīgie minoritāšu līderi Ato Muhammadī Nūrs un Abdulrašids Dostums ir devušies trimdā.

Līdzšinējās valdības spēku paliekas atkāpušās uz Pandžšīras ieleju austrumos no Kabulas, kur viņu priekšgalā stājies Ahmads Masuds, savulaik leģendārā pretpadomju spēku komandiera Ahmadšaha Masuda dēls. Amerikāņu un britu spēki joprojām kontrolē Kabulas lidostu, no kurienes notiek diplomātiskā personāla, ārzemnieku un jaunās varas represijām potenciāli pakļauto afgāņu evakuācija. Iepriekšējās dienās pasaules medijus aplidojuši dramatiski kadri un fotouzņēmumi ar tūkstošiem afgāņu, kuri cenšas iekļūt lidmašīnās, lai pamestu valsti. Talibu atgriešanās pie varas Afganistānā radījusi bažas, ka valstī atgriezīsies savulaik viņu nodibinātā Islāma kalifāta totalitārā kārtība, kas laupīja teju visas pilsoņu un cilvēku tiesības sievietēm. Pagaidām gan “Taliban” pārstāvji deklarējuši, ka respektēs sieviešu tiesības „islāma likumu ietvaros”; sievietēm tikšot ļauts izglītoties un strādāt, t.sk. darboties valdībā. Tomēr pienāk ziņas par to, ka daudzviet, piemēram, līdzšinējais darbs jau uzteikts žurnālistēm.

Ārpolitikas sakarā “Taliban” pārstāvji deklarējuši, ka viņi vēlas labas attiecības ar kaimiņvalstīm un neļaus izmantot Afganistānas teritoriju pret tām vērstai darbībai.

Sagatavoja Eduards Liniņš.