ASV - Krievijas savstarpējās sarunas. Notikumu attīstība Kazahstānā. Eiropas Savienības valstīs gaidāmās vēlēšanas un to ietekme uz ES kopējo politiku.

Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds.

Draudīgās sarunas

Pirms Krievijas un Savienoto Valstu drošības sarunu pirmā raunda, kas pirmdien notika Ženēvā, Šveicē, abu pušu pozīcijas bija visai tālas. Krievija turpināja uzstāt uz savu ultimatīvo prasību pieņemšanu, pie tam drīzos termiņos, pretējā gadījumā solot ķerties pie „militāri tehniskiem risinājumiem”. Kā izteicās Krievijas delegācijas vadītājs, ārlietu ministra vietnieks Sergejs Ribakovs, Maskava neielaidīšoties mēnešiem un gadiem ilgā diskusiju procesā. Savukārt Savienotās Valstis, kuras Ženēvā pārstāvēja valsts sekretāra vietniece Vendija Šermana, pauda gatavību apspriest tikai raķešu izvietošanas un militāro mācību ierobežošanas jautājumus.

Jau pirms sarunu sākuma visiem bija nepārprotami skaidrs, ka nekāds straujais progress te nav gaidāms, kas arī apstiprinājās. Kā liecina paziņojumi pēc Ženēvas tikšanās, abas puses ir atkārtojušas savus jau agrāk paustos brīdinājumus. Savienotās Valstis – par ļoti nopietnām ekonomiskajām sankcijām, ja Krievija uzbruktu Ukrainai, kā arī plašu palīdzību šādā gadījumā Ukrainas bruņotajiem spēkiem. Savukārt Krievija – par turpmāku militāro spēju kāpināšanu.

Kā pēc sarunām norādīja Krievijas delegācijas vadītājs, viņš neredzot politisko gribu no Savienoto Valstu puses apspriest Krievijai būtiskos jautājumus, tomēr novērtējot, ka amerikāņu puse uztvērusi Krievijas priekšlikumus ļoti nopietni. Vendija Šermana, jautāta, vai, viņasprāt, Krievijas puse vispār tiecas pēc diplomātiska risinājuma, atbildēja – „to mēs redzēsim”. Šodien abas delegācijas pārcēlušās uz Briseli, kur notiks sarunas NATO un Krievijas padomes formātā, savukārt ceturtdien Vīnē šie paši jautājumi tiks apspriesti Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas vēstnieku sanāksmē. Vīnes sarunas, tātad, ir vienīgās, kurās piedalās arī Ukraina, kuras drošības un suverenitātes jautājums ir visu šo diplomātisko procesu degpunktā.

Kazahstāna. Vai desmit dienās viss galā?

Situācija Kazahstānā, kas augstāko eskalāciju sasniedza pirms nedēļas, turpināja attīstīties strauji un lielā mērā neprognozējami. 5. janvārī, kad demisionēja valdība un bijušais prezidents Nursultans Nazarbajevs pameta Kazahstānas Drošības padomes priekšsēdētāja amatu, protesti valsts lielākajā pilsētā Almati kļuva arvien vardarbīgāki. Protestētāji ieņēma un aizdedzināja pilsētas pašvaldības ēku, valdošās partijas „Nūr Otan” – tulkojumā „Mirdzošā Dzimtene” – biroju; ieņēma lidostu, kur pārtrauca aviācijas reisus. Kā pilsētā, tā lidostā notika demolēšana un zādzības ar ielaušanos, automašīnu dedzināšana. Taldikhorganas pilsētā tika nogāzts bijušā prezidenta Nazarbajeva piemineklis.

Tās pašas dienas vakarā Kazahstānas prezidents Kasims Žomarts Tokajevs vērsās ar palīdzības lūgumu pie Kolektīvās drošības līguma organizācijas. Šajā organizācijā bez Kazahstānas ietilpst arī Krievijas Federācija, Baltkrievija, Armēnija, Kirgīzija un Tadžikistāna. Palīdzības lūgums tika pamatots ar apgalvojumu, ka valstī darbojoties ārzemēs sagatavotu un no vienota centra vadītu teroristu vienības, kuras mēģina gāzt likumīgo valsts varu. Nekādi nopietni pierādījumi šādiem apgalvojumiem joprojām nav publiskoti.

 Jau nākamajā dienā, 6. janvārī, Kazahstānā ieradās vairāki tūkstoši Krievijas īpašo uzdevumu vienību karavīru, vēl vairāk turpināja ierasties nākamajās dienās, un līdz 8. janvārim varas iestādes jau pilnībā kontrolēja situāciju Almati. Mierīgi protesti notika vairākās pilsētās naftas ieguves reģionos Kazahstānas rietumdaļā, kur tie arī bija sākušies 2. janvārī.

Vakar prezidents Tokajevs paziņoja, ka nekārtības valstī esot izbeigtas un 13. janvārī sākšoties līgumorganizācijas spēku izvešana. Tāpat tika izveidota jauna valdība ar agrāko pirmo vicepremjeru Alihanu Smailovu priekšgalā. Vairāki iepriekšējā kabineta ministri ir nomainīti, un viens no viņiem – agrākais Nacionālās drošības komitejas priekšsēdētājs Karims Masimovs – arestēts un apsūdzēts valsts apvērsuma plānošanā.

Arvien vairāk pazīmju liecina par to, ka pagājušajās desmit dienās notikusi cīņa Kazahstānas varas virsotnē. Bijušais prezidents Nazarbajevs, pēc visa spriežot, pametis valsti līdz ar ģimeni, un vakar prezidents Tokajevs pavēlējis apturēt atkritumu pārstrādes koncerna „Operator ROP” darbību; ir ziņas, ka šīs kompānijas galvenā īpašniece ir bijušā prezidenta meita Alija Nazarbajeva. Apkopojot trauksmaino desmit dienu bilanci Kazahstānā, tās prasījušas 164 cilvēku dzīvības, vairāki tūkstoši ievainoti, varas iestāžu arestēto skaits tuvojas desmit tūkstošiem.

Ko sola Eiropas vēlētāju politiskās izšķiršanās šai gadā?

Priekšvēlēšanu kampaņa ir sākusies – šāds secinājums parādījies Francijas medijos pēc samērā nenozīmīga incidenta Parīzē. Vecgada vakarā, atzīmējot Francijas prezidentūras pusgada sākumu Eiropas Savienības Padomē, Parīzes Triumfa arkā franču trikoloru nomainīja Eiropas Savienības zili zvaigžņotais karogs. Tas izraisīja sašutuma pilnus pārmetumus par nācijas vēsturiskā mantojuma un kritušo varoņu piemiņas noniecināšanu no trīs labējo politiķu puses.

Izdevums „Libertation” visu trijotni attēlojis karikatūrā: „Nacionālās apvienības” līderi Marinu Lepēnu beretē ar bageti, vīna pudeli un desas luņķi rokās, Republikāņu partijas kandidāti Valerī Pekresu Žannas d’Arkas bruņās un labējo radikāli Eriku Zemmūru ar Napoleona cepuri galvā. Visi trīs kariķētie, pēc šī brīža reitingiem spriežot, varētu būt sīvākie prezidenta Makrona sāncenši aprīlī paredzētajās prezidenta vēlēšanās, kuras, nenoliedzami, ietekmēs ne vien Francijas, bet visas Eiropas Savienības politisko klimatu.

Emanuēls Makrons savu spožo kampaņu iepriekšējās vēlēšanās balstīja lielā mērā vēstījumā par savienības kopējiem mērķiem – spēcīgāku, suverēnāku un pašpietiekamāku Eiropu, sevi pozicionēdams kā šo mērķu īstenotāju. Francijas līdera centienus tagad aizēnojusi cīņa ar pandēmiju, un prezidenta vēlēšanas aprīlī, kā arī parlamenta vēlēšanas jūnijā lielā mērā noteiks viņa pārstāvēto ideju nākotni Eiropas Savienības politikā. Katrā ziņā Vācijas jaunā ārlietu ministre no Zaļo partijas, kanclera Olafa Šolca „luksofora koalīcijas” locekle Annalēna Bērboka jau apstiprinājusi savas valdības gatavību atbalstīt Francijas līderi viņa Eiropas politikas centienos.

Runājot par decembrī izveidotās Vācijas valdības ārpolitiku kopumā, šķiet apstiprināmies pieņēmums, ka tā varētu būt salīdzinoši striktāka savā attieksmē pret Krieviju un Ķīnu. Pamanāms signāls šai sakarā ir kanclera Šolca Jaungada runā iekļautie atbalsta apliecinājumi Ukrainai, kas ir visai neierasts žests.

No citām nākamgad gaidāmajām vēlēšanām Eiropas Savienībā uzmanība noteikti būs pievērsta Ungārijas parlamenta vēlēšanām aprīlī. Visas nozīmīgākās opozīcijas partijas no labēji konservatīvajiem līdz sociālistiem beidzot apvienojušas spēkus priekšvēlēšanu apvienībā, lai mēģinātu atstumt no varas tur demokrātiskiem un ne sevišķi demokrātiskiem līdzekļiem pamatīgi iecementējušos premjerministra Viktora Orbāna partiju „Fidesz”. Pēc aptauju datiem spriežot, apvienībai „Vienoti Ungārijai” ar viņu kandidātu Pēteru Mārki-Zaju priekšgalā tas varētu pat izdoties.

Kas attiecas uz septembrī gaidāmajām Zviedrijas parlamenta vēlēšanām, tad tās, kā lēš, ar lielu varbūtību varētu noslēgties ar kārtējo mazākuma valdību, ciktāl nedz pašreiz valdošie sociāldemokrāti ar premjerministri Magdalēnu Andešsoni priekšgalā, nedz mērenie ar savu līderi Ulfu Kristersonu joprojām nebūs gatavi veidot koalīciju ar galēji labējo „Zviedru demokrātu” partiju.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.